«Jā, nauda ir tikpat netaisna pret mani kā mana sieva un mani bērni. Man vajadzētu būt i naudas, i sievas un bērnu, bet īstenībā man viņu nav. Kas tā par sievu, kas tie par bērniem! Nejaudā nekā! Nav izturības, nav prāta. Ko iesāk, tā nepabeidz.
IJn visi beidzot uz mana kakla. Kad nu es reiz kritu, kas tad?» Krišjānis domāja.
Šādos brīžos viņš pat nopūtās. Bet visvairāk viņa sirdi sažņaudza domas, ka, ja viņš mirtu, tad vecajai nekur citur vietas kā nabagu mājā.
«Tas kauns! Tas negods!» viņš klusībā vaimanāja. «Pats, ja es arī rāpu iešu, tomēr neiešu ubagot. Lūk, neiešu! Tad labāk diezin ko!»
Ko viņš nebija gar savu veceni ņēmies — gana ar labu, gana ar ļaunu, tak panākumu nebija nekādu. Viņš atzina, ka tā bija tāds cilvēciņš, ar kuru nekā nevarēja iesākt, tāpēc ka tai trūka visa praktiska aprēķina. Sī īpašība bija no mātes pārgājuse uz bērniem, visiem četriem dēliem, kuri bija cits par citu nederīgāks. Par vecāko dēlu, kas bija dienējis zaldātos, nekā nezināja, tas bija un palika pazudis bez vēsts. Par otru, Jēkabu, totiesu zināja visi ļaudis, ka tas ņem visu, kas nav piesiets, pazīst katru cietumu un katru likumu pantu, pēc kura tas var tikt sodīts. Trešais, Andrejs, bija drusku tēvā atsities. Tas vēl strādāja, no Jurģiem līdz Miķeļiem mēdza iet par vasaras puisi, pa ziemu staigāja peļņā, gan linus kulstīdamš, gan malku cirzdams. Bet taisni šī dzīve pie daudz saimniekiem vecajam Krišjānim riebās.
«Vai tu domā, ka viens saimnieks par otru labāks?» Krišjānis reiz dēlam uzbrēca, kad tas žēlojās par savu vasaras saimnieku. «Ja tas ir par daudz liels nelietis, tad noskaties, kad esat zem četrām acīm, tad izper viņu krietni. Ja tu nevari, tad esi pelnījis, ka ar tevi tā apietas!»
Arī Andrejs bija gļēvs un priekš savas nākotnes gluži tuvredzīgs. Tak vislielākās errastības tēvam darīja jaunākais dēls Pēters. Kad par Pēteri bija runa, tad Krišjānis gluži vai pārvērtās. Tad viņš sakoda pīpi zobos un ņirgājās.
«Per tu aušu vai neper, nekāda labuma! Bet pēriena vajadzēja man. Kaut mani toreiz kāds labs cilvēks nomilnojis. tā, ka vai dzert jāprasa, kad es šim jaunkundziņam to skolas naudu maksāju. Kas tur nu iznāca: ne cepts, ne vārīts! Par kungu grib būt, un kungs nav! Strādnieks tur neiznāk. Ak, kāds muļķis es biju, pirkdams Pēterīšam Rīgā vadmalu, šūdinādams tam svārkus un zābakus! Ko šis puika iesāks? Lai nu iet pie Ješkas mācībā!»
Un tiešām ar Pēteri bija visļaunāki. Tēvs pats, labu gribēdams, bija to samaitājis. Visu naudu, vairāk simtus, kurus vecais, neizsakāmi grūti strādājot, bija iekrājis, viņš priekš Pētera bija izdevis, to skolodams un lolodams. Pēters nokļuva līdz apriņķa skolai, bet nevarēja tās nobeigt, pirmkārt tas nebija visai apdāvināts, bez tam iesāka palaidnīgi dzīvot, sāka mānīt tēvu un citus, kamēr viss nāca gaismā, kad Pēteri izslēdza no skolas. Dusmās tēvs to gandrīz vai nosita. Kad dusmas bija pārgājušas, tad tēvs vairs nepretojās, ka Pēters paliek mājās un sagatavojas uz kādu «eksāmenu». Bet nu jau bija pagājuši seši gadi, un no eksāmena vēl nebija nekas iznācis. Krišjānis bija izdevis pēdējos rubļus un beidzot dēlu aizdzinis, lai iet un pielūko, kā pats tiktu pie maizes.
Sāda likteņa vajāts, vecais Krišjānis sēdēja uz velētavas un gaidīja, kamēr vecene nāktu ar veļu un slotiņu.
«Klau, vecais,» viņa jau pa gabalu sauca, «izmeklējos, bet kā nav, tā nav. Es tak domāju, ka tev vēl kāds balts krekls būtu, bet esmu pārskatījusēs. Nekliedz nu, ko lai dara, veca galva!»
Krišjānis sakoda zobus. Tātad pat balta krekla viņam nebija. Viņš sita dūri uz velētavas, bet neteica ne vārda.
«Pēterīts ir atnācis,» vecā naivi piezīmēja, slaucīdama seju priekšautā, «nesāc vien nu viņa atkal bārt. Viņš ir tik slims un nonīcis, ka sirds vai pa kaklu lec laukā, viņu uzskatot. Kurp tad lai viņš citur iet, ja ne pie saviem vecākiem?»
«Lai viņš iet pa ratu!» Krišjānis iebrēcās. «Es viņam pajumtes nedešul»
«Ak dievs! Ak kungs!» vecā iesāka vaimanāt. «Žēlīgais debesu tētīt!»
«Ak dievs! Ak kungs! Žēlīgais debesu tētīt!» Krišjānis savādā balsī atkārtoja.
Tad viņš iesmējās, ļauni un rūgti.
«Neaizmirsti tā, ko es par Pēteri sacīju, citādi es par sevi negalvoju!» Krišjānis stingri noteica un, paņēmis spaiņus ar siltu ūdeni, ienesa tos atpakaļ ķēķī. Sestdienas vakara laime nopērties, nomazgāties un uzvilkt tīras drānas viņam šoreiz nebija nolemta. Viņš neatcerējās tās reizas, kur viņa sieva tam būtu devuse pilnīgi tīru, baltu ve|u. Rupjais pakulu audums palika mūžam dzeltens, dažādiem laukumiem izraibots, kaut arī to dēvēja par mazgātu. Un tas sarūgtināja dziļi dziļi Krišjāņa dzīvi, ka liktenis pēc grūtām darba dienām nedāvāja viņam neviena poētiskākā brīža, kur tas arī miesīgi varētu justies labāks, cēlāks, nekā tas cauru nedēļu, rupjus darbus strādādams, varēja justies.
«Tad lai velns paliek par stenderi!» viņš rūca, kāpdams uz klēts, kur pa vasaru bija ietaisījis sevim guļu vietu, kamēr vecā vēl ilgi palika stāvot pie velētavas.
Lai gan Krišjānis bija gluži noguris, tomēr uzbudinājums sievas nolaidības un Pētera pēc viņam neļāva iemigt. Ilgi viņā vārījās dusmas pret sievu un dēlu. Tak pamazām šīs dusmas norima. Iestājās paškritika, un spriedums par sevi pašu Krišjāni beidzot piemāca atkal attīstīt sevī līdzcietību pret sievu un Pēteri. Viņš iedomāja tos laikus, kur tas un Ieva bija jauni, kad tie cerējās un mīlēja viens otru. Tad Krišjānis nebija prasījis, vai Ieva ir gudra vai ne, vai tā spēj lūkoties ar praktisku, apdomīgu skatu nākotnē, viņš bija atzinis, ka Ieva ir smuka, ka tas bez viņas nevarēja dzīvot: viņš to mīlēja. Un viņš Ievu bija uzrunājis palikt viņam par laulātu draudzeni. Ieva viņam bija pieglaudusēs, un tad viņš zvērēja to nēsāt vai uz rokām, to mīlēt un atkal mīlēt. Un kas no tā visa bija iznācis?