Tēli ar bālo zēnu rakstura iezīmēm sastopami daudzos Poruka darbos. Arī starp izlasē ievietotajiem stāstiem Cibiņam un Sileniekam radniecīgus tēlus redzam vairākos stāstos, bet vispirmā kārtā — «Brūklenāju vaiņagā», kas ir viens no skaistākajiem mīlestības tēlojumiem latviešu literatūrā. Jauniešu attieksmju tēlojumā tas tuvs Akuratera «Kalpa zēna vasarai». Kā tur, tā te tēlojums veidots kā atmiņas par pirmo mīlestību, abos stāstos par fonu kalpo skaistā latviskā daba, abos stāstos jaunieši tēloti pirmo kautro jūtu varā ar vienādu skumju izskaņu beigās. Parasto sižetu par to, kā jauniešus pret viņu gribu izšķir ārpus viņiem stāvoša vara, Poruks iztēlo iejūtīgi, vienkārši un reizē emocionāli iespaidīgi. Stāsta beigās, kur Vīksne skatās uz dzimtenes silā novito brūklenāju vaiņagu, tēloto jauniešu traģikai klāt pievijas spēcīgs dzimtenes un cilvēka likteņa saistības motīvs, kas izskan šādos jūtu spēka pilnos vārdos: «Nakts tumsā tas, liekas, iededzies un kvēlo. Tālu tālu šalc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņš šalc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz šīs šalkoņas mani sauc.
Jā, jā, es nākšu drīz!»
īpašā grupā iedalāmi stāsti, kuros centrā t. s. sirdsšķīstie cilvēki, šos stāstus izlasē pārstāv «Sirdsšķīsti ļaudis», «Kukažiņa» un «Baltās drānas».
Kas par ļaudīm īsti ir šie sirdsšķīstie? Mūsdienu vārdiem runājot, tos varētu apzīmēt par tīras sirdsapziņas cilvēkiem. Protams, ir liela atšķirība starp sirdsšķīstību Poruka izpratnē un sirdsapziņas tīrību, skaidrību mūsdienu uztverē. Poruka (tāpat kā Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba) sirdsšķīstie cilvēki ir cienījami ar savu nepretošanos jaunumam, ko «Mērnieku laikos» zimigi izsaka Annuža, pamācot Anniņu: «Bisties, bērniņ, no grēka un nedari jauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību.» Panesot gan sociālās netaisnības, gan arī atsevišķu ļaunu cilvēku pārestības, sirdsšķīstie ar savu individuālo labdarību cenšas vairot labo tais robežās, ko nosprauž viņu personīgā dzīve saskarē ar ģimenes locekļiem un tuvākajiem kaimiņiem. Turpretī mūsdienu tīrās sirdsapziņas cilvēki sabiedrības cieņ» gūst ar tādu labā izpratni, kas prasa labā aktivu aizstāvēšanu, nostājoties cīņā pret visu ļauno necilvēcīgo, sabiedrībai kaitīgo. Tāda nostāja dod jaunu izpratni jēdzienam «humānisms». Tas ir karojošais humānisms, kas cilvēcības aizstāvēšanai prasa ciņu pret necilvēcību. Nav iespējams aizstāvēt un vairot labo, necīnoties pret ļauno.
Antagonistisku šķiru sabiedrībā pat sirdsapziņas tīrību, tāpat kā visas darba tautā izveidojušās vērtīgās rakstura īpašības, valdošās šķiras cenšas izmantot savā labā. Cildinot nepretošanos ļaunumam un izvirzot to par tīras sirdsapziņas cilvēka pamatīpašību, apspiedēji māca apspiestajiem samierināties ar stāvokli, nesacelties pret tādu dieva iestādīto kārtību, kurā valda likumi: «kam ir, tam top dots, kam nav, no tā top ņemts». Poruks un citi minētie pagājušā gadsimta rakstnieki, kas tēloja un cildināja labas sirds cilvēkus, vēl nesaprata šo patiesību. Buržuāzija, ar Poruka sirdsšķīsto cilvēku palīdzību slavinot nepretošanos ļaunumam, ignorēja galveno — viņu alkas pēc cilvēcības, pēc īstas taisnības.
Zalkšņu tēvs stāstā «Sirdsšķīsti ļaudis» blakus Apsīšu Jēkaba Andra tēvam ir viens no raksturīgākajiem un mākslinieciski visspilgtākajiem sirdsšķīsto ļaužu pārstāvjiem latviešu literatūrā. Zalkšņu tēva atšķirība no Andra tēva tikai tā, ka viņš ar savu tēvišķo gādību par cilvēkiem iet pāri savam dzimtas lokam. Zalkšņu tēva dzīves saturs un jēga ir kalpot citiem. Bet šai kalpošanai ir individuāls, atsevišķu gadījumu labdarības raksturs. Tāda labdarība nespēj novērst ļaunuma sakni — īstenībā Zalkšņu tēvs to pat nemeklē.
Taču tas nenozīmē, ka nevajadzīga un kaitīga pati individuālā izpalīdzība (piemēram, cīņas biedru starpā). Tā mums vajadzīga arī šodien. Arī sociālistiskajā sadzīvē individuālā izpalīdzība nepieciešama. Organizētā sociālā apdrošināšana nevar par nevajadzīgām padarīt tādas īpašības, kas visos laikos bija un būs cilvēka individuālās cieņas un goda lieta. Ja individuālās atsaucības vietā vienaldzīgi prasīsim sabiedriski organizētu apkalpošanu, tad tai vietā, lai palīdzētu vecam cilvēkam iekāpt tramvajā, zvanīsim uz eksprešu kantori vai pakalpojumu trestu. Individuālā izpalīdzība.
alsauciba attieksmēs ar citiem cilvēkiem vienmēr, arī komunistiskajā sabiedrībā, paliRs kā viena no humānisma pamatprasībām.
Tāpēc, lasot «Sirdsšķīstos ļaudis», neaizbarikādēsimies aiz vulgār- socioloģisku spriedelējumu mūriem un neteiksim, ka, tā kā Zalkšņu tēvs tikai mīl, bet mums ir jāprot arī nīst, tad no viņa mēs itin neko labu nevaram mācīties. Nē. Viss, kas patiesi cilvēcisks, mums nav un nedrikst būt svešs.