Cik niecīgs ir cilvēks, cik vāji viņa solījumi, kaut arī viņš jūtas diezin cik stiprs! Jā, taisni stiprais jūt to vislabāki, cik grūta ir dzīve.
Jo vairāk Krišjānis par pagātni domāja, jo vairāk viņš atzina, ka pie visām savas dzimtes kļūdām viņš pats ir galvenais vainīgais. Kāpēc viņam vajadzēja precēt Ievu? Vai viņa tam kādreiz uzbāzās? Nekad ne. Drīzāki tā no viņa pabēga. Kāpēc viņam nebija tik daudz prāta bijis — savaldīt jūtas, kurām nebija tiesību būt izšķirošām par viņa nākotnes likteni? Viņš bija vīrs ar stingru raksturu, tik darbīgs un uzcītīgs kā neviens cits, un tomēr sievas izvēlē viņš nebija lūkojies uz to, vai viņa izredzētai ir tik daudz miesīga un garīga spēka, ka tā varētu dzīvē viņam līdzsekot. Ievas ārīgi patīkamā būte, viņas glītā parādība bija viņu pievārējuse. Ar to daba viņu bija briesmīgi piekrāpuse. Viņš nebūtu Ievai pārmetis viņas vājības un nevarības, ja viņa tam vismazākais vienu krietnu bērnu būtu dāvājuse. Bet tagad viņš ar nebeidzamām sāpēm atzina ka visa viņa dzīve, Visi pūliņi velti bijuši. Un, ja arī viņš, pie vecās laucinieku morāles turēdamies, liktu savas ceribas uz nākošo labāku dzīvi, uz dzīvi pēc nāves — debesīs, arī tad viņš nevarētu laimīgs justies, kad viņa dēliem būtu jācieš elles mokas. To Krišjānis it labi sajuta, ka tas, kas šinī pasaulē nenoskaidrojās un nevarēja tikt noskaidrots, tas ari viņā pasaulē nespēja šinī ziņā nekā laba panākt.
Lūk, tāpēc viņam nenāca miegs, kaut gan nogurums bija pārņēmis visus viņa locekļus.
Viņa gars darbojās tik ilgi, kamēr nāca atziņa, ka viņa centienu mērķis ir kā kāda stāva, augsta klints, kuras galotne tīta miglā, kura tikpat draudoša augšā, kā lejā, un kurā uzkāpt viņš velti pūlas. Tad viņš atrāva domas un jūtas no šīs klints augšdaļas un krita viss atpakaļ pie savējiem, pie nemākuļiem un gļēviem, pie tiem, kuru redzes aploks neaptver lielāku ilgumu un plašumu kā vienu dienu un vienu soli uz priekšu vai atpakaļ. Asaras sāka viņam aumaļām plūst pār vaigiem, viņam bija savas sievas, savu bērnu tik ļoti žēl. Līdzcietība pret savējiem beidzot lieca viņa raksturu, kaut gan lauzt viņa šā dzelžainā vīra nekad nevarēja, Krišjānis stipri ievaidējās, svieda roku sienā, it kā gribēdams to no sevis aizsviest, šo roku, kura nekā laba nebij varējuse padarīt. Un ausa jau rīts, kad viņš vēl nebija aizvēris acu. Viņš piecēlās sēdus un lūkojās pa klēts logu lejup dārzā. Putni jau sāka čivināt, un debess sārtojās. Agrāki viņš bija juties kā dabas greznumu līdzīpašnieks, tak no tā laika, kur viņa dzimtē viss sāka iet uz leju, daba, rādījās, viņam šīs tiesības bija atņēmuse. Ka viņam nekas nepiederēja, to viņš juta, un dusmīgi viņš lūkojās valgajām acīm uz rītiem, kur saulei vajadzēja drīz uzlēkt, ne priekš viņa, bet priekš labākiem. Šo dārzu, šīs druvas un pļavas viņš agrāk bij mīlējis, bet tagad viņš tās uzlūkoja naida pilnām acīm. Daudz daudz gadus viņš te bija strādājis, vairāk nekā kāds cits, saimnieks, kaimiņi un apkārtne to klusi un skaļi apliecināja, bet tomēr no visa šā darba augļiem viņam nebij ne tik, cik melns aiz naga. Visu, visu tas bij darījis priekš citiem. Var būt, ka viņu ļaudis vēl godam pieminētu, ja dēli tam būtu labāki izdevušies. Bet tagad visur, kur tas rādījās, ļaudis čukstēja: «Lūk, tas ir Zagļu Ješkas tēvs!»
Kāpēc tas viss tā bija?
Viņš sakoda zobus, iesita smagi ar dūri pa loga stenderi un
tad atkrita sienā kā ievainots zvērs nāves sāpēs.
* *
«Tad jau vecais Krišjānis būs vai sācis šmorēt!» pamazs vīrelis, pa trepēm uz klēts augšas kāpdams, smiedamies runāja, kamēr Ieva gluži kā bez padoma lejā stāvēja, drebēdama par to, kas notiks, kad vecais nāks lejā un ar Pēteri satiksies. Pēters tiešām bija slims, dzeltens, noliesējis, kā īsts nāves bērns.
Viņš sēdēja klēts sānos, palievenī, uz veca bišu stropa un knibinājās ap paegļa nūju, ko vienmēr nēsāja līdzi. Māte tam piegāja klāt, noglaudīja galvu un nopūtās.
«Dievs kungs, kur taim vecim tā sirds!» viņa teica. «Kā viņš vakar bija noskaities! Stāvēšu tev priekšā, lai tad sit mani pa priekšu!»
Vecā iesāka raudāt, arī Pēterim raustījās lūpas, bet raudāt viņš neraudāja, tas bija drīzāki spītīgs smaids.
«Ko nu vecis,» Pēters klusi un noteikti apgalvoja, «nezina, ko runā un dara.»
Māte pie šiem dēla vārdiem it kā apdomājās. Viņai likās, ka Pēters tagad nerunāja pareizi. Viņa pagriezās un aplūkoja stīvi dēlu, tā ka tas nolaida acis.
Vīrelis pa tam bija uzsēdies uz loga, tā ka kājas karājās pār trepēm, brīdi nezinādams, vai modināt vēl cieši aizmigušo Krišjāni vai atstāt to, kamēr tas pats ceļas.
«Kur tad tu, Krišjāni, esi vakar bijis?» vīrelis beidzot runāja. «Saule jau pusdienā.»
Krišjānis atvēra acis, paskatījās domīgi uz vīreli, it kā kad būtu jau sen bijis nomodā un zinājis, ka viņa kaimiņš sēd uz loga.
Ilgi Krišjānis neteica ne vārda, tā ka viesis manīja, ka vecais nav pie labas dūšas. Tikai tad, kad vecais bija uzpīpojis, viņš prasīja, cik tāļu esot kaimiņos ar darbiem. Saruna iesākās gausi un sausi. Pirms abi nokāpa, kaimiņš Krišjānim prasīja, vai šodien būšot vaļas.
«Kas tad ir?» Krišjānis strupi prasīja.