«Tur mums ir tāda lieta,» vīrelis stomīdamies, aiz auss kasīdamies, runāja, «tas klibais skroderis grib laist grāmatu uz Rīgu, cik slikti te mums iet. Rīgā esot atbraucis viens kungs… no pašas Pēterburgas, izklaušināt, kā tiem zemes ļaudīm iet. Skroderis domā, lai kalpi un rokpeļņi arī žēlojoties. Un, ja jau to darītu, tak jau laikam kāda žēlastība nāktu!»
«Kāda žēlastība?» Krišjānis iesmējās un paskatījās zobgalīgi uz kaimiņu.
«Kad arī tā vismazākā,» vīrelis pastāvēja, «uz mūsu pleciem gulstas visi darbi, un mēs lai maksājam lielās galvas naudas!»
«Jā, jā, tur tevim taisnība,» Krišjānis domīgi piezīmēja, *bet vai skroderis ir tas vīrs, kas to varēs izdarīt?»
«Nu, viņš tak rakstīt prot,» kaimiņš taisnojās, «ir bijis šur tur pasaulē, šuvis gan pie lieliem, gan pie maziem, muļķis viņš nav, ja arī drusku viegls, kā jau visi amatnieki!»
«Par visiem amatniekiem tu nemaz labāk nerunā, bet par skroderi tevim taisnība. Viegls viņš ir, bet muļķis viņš nav. Pazaudēts jau caur to nekas nav, ja arī to rakstu dēļ mūsu dzīves atvieglošanas iesniedz!» Krišjānis, nokāpt taisīdamies, runāja. «Lai gan es neticu, ka šī žēlastība nāktu tik drīzi. Par to revīzijas kungu jau bija arī avīzēs rakstīts; zināms, ka labums nāktu, ja mēs zinātu to īsto ceļu. Bet ej nu tu tā meklē! Skrīveris ar lielkungu iet uz vienu roku, pie tā griezties ir velti. Velns zina ko viņš tev tur nesarakstīs, un tu pavelc tikai krustus, lai notiek kas notikdams… Vai tad bez skrodera tur nav neviena, kas labi rakstīt prot! Vislabāki būtu, ja lūgumu rakstītu krievu valodā!»
«Nē, nav vajadzīgs!» kaimiņš apgalvoja, «Varot rakstīt skaidri latviski, jo tur jau esot kungi, kas to lietu pārtulko! Atnāc tikai pie vakara uz mūsu Sila pļavu, tur mēs pie šķūņa visi sapulcēsimies!»
«Labi, es iešu,» Krišjānis apsolīja, un kaimiņam ar to pietika. Viņš pārkāpa pār sētu un aizgāja, pīpi kūpinādams.
Krišjānis piegāja pie Pētera, un mātes seja smaidīja laimīgi, kad tēvs dēlam sniedza roku un neteica neviena ļauna vārda. Tak runāt ar Pēteri viņš arī nerunāja, kaut gan sajuta dziļu līdzcietību ar slimo dēlu. Arī tad, kad māte aizgāja pusdienu pagatavot, viņš ar Pēteri nerunāja.
Pēc pusdienas Krišjānis kādu stundu sarunājās ar saimnieku; tad, kad mājā tapa klusu, viņš izņēma no skapja sprediķu grāmatu, apsēdās pie loga, lai klusībā lasītu tai svētdienai piederīgu gabalu. Krišjānis gan ne ikkatru svētdienu to' darīja, bet tagad gars viņu dzina uz to. Sprediķis attikās uz Lūkasa evaņģēlijuma 14. nodaļas 26.—30. pantiem, kuru saturs ir sekošs: «Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un, kas savu krustu nenes un nestaigā Manim paka}, tas nevar būt Mans māceklis. Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekšu neapsēžas un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam padoma būšot līdz pat galam? Lai, kad viņš to pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, neiesāk viņu apsmiet, sacīdami: šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt!»
Un tāļāk sprediķī stāvēja: «Jā, pārdomā labi, pirms tu gribi zem patiesības karoga stāties un karot ar pasauli, vai tevim vēlāk nebūs žēl, ka tu to esi darījis? Kas to labi nepārdomā un savu sirdi dala, vienu pusi piešķirdams patiesībai, otru melu pasaulei, tas nevarēs pastāvēt ne tā kunga, nedz pasaules priekšā. Esat auksti vai karsti, bet neesat remdeni! Un, kad esat reiz nodomājuši palikt par tā kunga mācekļiem, tad šķiraties no pasaules, bet neskatāties ar žēlumu uz pasauli, kur jūs reiz baudījuši grēcīgu laimi. Pestītājs neprasa, lai jūs atstātu sievu un bērnus, brāļus un māsas, bet tikai to ļaunu, kas viņos mīt. Bet viņš prasa, lai jūs viņus ienīstat, ja tie jūs velk atpakaļ pie meliem un cita ļauna. Viņš prasa, lai jūs ienīstat savu paša dzīvību, ja tā iziet uz ļaunu un negrib biedroties ar labu, kur jāpanes grūtības un bēdas. Redzat, tas ir jums jāpārdomā, jāmācās pazīt jūsu dvēseles īstenā būte, vai tā var un spēj iet karā priekš patiesības, jeb vai tā ir radīta priekš pasaules, kurā valda meli, netaisnība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana? Pārdomājat, pirms jūs būvējat to torni, ar kuru jūs lielāties, ja ari tas nav līdz pusei gatavs ticis. Jo kas ir jūsu solījumi, jūsu raksturs un lielība, ja jums trūkst padoma un spēka iesāktu darbu vest galā? Nekas cits kā labākais līdzeklis gāzt jūs beidzot apsmieklā. Par tā kunga īstiem mācekļiem jūs tiksiet tikai tad, kad jums būs padoms, kad jūs ar patiesības varu un mūžīgu godību būsiet pilnīgā skaidrībā, kad jūs būsiet pilnīgi atzinuši, ka nauda, manta, gods un slava izzūd kā dūmi, bet stiprais patiesības pamats un griba vest visas lietas viņu īstenās un viņam piemērīgās vietās, cenšanās dot katram, kas viņa: proti, svētu, laimīgu dzīvi, — ka tie mūžīgi un neizskaužami, ka tie pastāvēs, kaut ari debess un zeme zustu, vienīgi tad jūs varēsiet kļūt par tā kunga īsteniem mācekļiem, vienīgi tad jūs ņemsiet savu krustu ar prieku uz pleciem un staigāsiet pa patiesības ceļu. Tad jūs nežēlosaties, ka jums šī dzīve snieguse tik maz prieku, ka jūs esat daudz strādājuši, bet maz nopelnījuši, jo jūs zināsiet, ka jūs esat cīnījušies priekš vienas labas lietas. Un, kad pēdējā dzīves brītiņā, kur tie, kas šeit visus labumus baudījuši, drebēs, nezinādami, kurp tie dodas, jums, īstenie Kristus mācekļi, lūpas kaltīs, un nāve spiedīs jūsu krūtis, tad jums nāks jūsu lielā laime, proti, atziņa un apziņa, ka jūs esat dzīvojuši priekš patiesības, priekš kuras tiesas reiz visa radība drebēs, jūs neprasīsiet vairāk algas kā mieru un atpūtu no jūsu cēlajiem darbiem. Un šo algu jums jūsu kungs un meistars dos. Viņš jūs ietērps baltās drānās un vedīs savā miera valstībā. Āmen!»