So izlasījušam, Krišjānim likās, ka visa viņa dzīve tiktu apgaismota. Viņš taisni bija savu sirdi dalījis. Bez padoma tas bija iesācis savu torni celt. Pirms tas bija skaidrībā bijis, kam viņš strādā un pūlas, tas bija tik daudz strādājis! Priekš dēliem viņš bija naudu izdevis, lai tie panāktu pasaulē godu un stāvokli. Bet šad un tad viņš tomēr bija nolādējis tos cilvēkus, kam ir ārīgs gods un stāvoklis, bet kam meli uz lūpām un viltus sirdī. Vai nebūtu labāk bijis, ja viņš jau pašā sākumā būtu ienīdējis savu sievu un bērnus, pat sava paša dzīvību, kur tie nesās uz |aunu? Tad apsmiekls, ko pasaule tam maksātu, nebūtu pelnīts, tad viņš vismazākais būtu patiesības liecinieks, sava kunga un pestītāja māceklis, kurš droši varētu lūkoties nāvei acīs. Bet tā viņš bija iesācis savu dzīvi bez padoma, ar lielu spēku un gribu, bez īstena mērķa.
Krišjānis izgāja laukā ar grāmatu rokā. Māte ar Pēteri sēdēja klēts priekšā uz sliekšņa, klusu sarunādamies. Viņi satrūkās, tēvu savādu, tik svinīgi nopietnu ieraudzīdami.
«Se,» Krišjānis stingri runāja, sprediķu grāmatu dēlam rokā spiezdams, «lasi to, var būt, ka vēl ir laiks un tu to sapratīsi. Nesapratīsi, tad dzīvosi par velti un nīkdams iznīksi!»
Tad lēnām, nodurtu galvu Krišjānis aizgaja uz Sila pļavu.
* * *
Pie Sila pļavas šķūņa jau atradās vesels bars viru, kad Krišjānis tur nonāca. Viņš gāja turp tikai tāpēc, ka bija solījies nākt. Jo viņš negribēja nekādas dzīves atvieglošanas, nekādas žēlastības kā tikai to, kuru viņš bija pelnījis. Jā, kad tas viņa jaunībā būtu noticis, kur tas būtu varējis smelties skolās vairāk prāta un izglītības! Bet tagad? Kas gan viņam varēja vieglot dzīvi? Neviens, ja ne tas, kurš varētu viņa sievu un dēlus pārliecināt, lai tie strādātu līdz ar viņu priekš tā laba, ko viņš bija atzinis par labu? Bet arī tā trūka, un trūka arī viņam pašam padoma visur zināt, kas ļauns, kas labs, ja tas pūlējās skatu mest vistāļākā nākotnē. Nākotnē priekš viņa viss bija tumšs. Kamēr viņš bija lasījis sprediķi, tikmēr viņam likās, ka tas saprotot, kas patiesība, kas labs, kas ļauns, bet tagad, kur tas grāmatu bija izlaidis no rokām, viņš atkal apmulsa, atzīdams, ka viņa priekšā izplatās nepārredzamā, neizprotamā dzīve, kura ir kā laimes spēle: velc lozi, varbūt tu vinnē, varbūt paspēlē. Un viņš bija paspēlējis.
Sapulcējušamies tuvāk nākot, viņš apķērās, ka tas nemazgājies, melnām, netīrām drānām. Bet atpakaļ iet viņš nevarēja. Kaimiņš ar skroderi nāca pa noru viņam pretī.
«Labdien, labdien, Krišjāņa tēv,» skroderis, klibo kāju veikli mēģinādams locīt, smiedamies sauca, «mēs jau tevis gaidām. Tu jau esi tāds prātīgs vīrs, zināsi mums dot kādu prātīgu padomu!»
«Zinu, zinu,» Krišjānis, skroderim roku sniegdams, teica, «labi jau butu, ja jums šī lieta atnestu kādus augļus, bet es neticu. Jo augšā liek maz svara uz to, ko te, apakšā, saka, lai gan te, apakšā, ir tas pamats!»
Kādi četri spēlēja kārtis uz šķūņa durvīm, kas bija uz noras nogāztas. Katram spēlētājam bija pa diviem aiz muguras, kas ar vislielāko ziņkārību sekoja karšu spēlei.
«Ķfui!» Krišjānis nospļāvās un slaucīja ar pilnu roku savu sirmo bārdu. «Vai jums labāka darba nav kā trumpas sist? Tādiem kā jums drīzāki vajaga pēriena nekā žēlastības. Sviežat nost tās maitas un runājat, kas runājams, ja ņemat lietu nopietni, — ja ne, tad es iešu projām!»
Krišjāņa vārdi atstāja iespaidu. Kārtis noslēpa. Durvis nolika citā, sausākā vietā, uz tās skroderis uzsvieda sarullētas papīra loksnes un tad nogūlās uz vēdera, atspiezdamies ar elkoņiem uz durvju malas. Viens spicēja zīmuli. Skroderis izņēma tintes pudelīti.
«Lūguma raksts tik tad var nākt spēkā, ja tas rakstīts ar tinti,» skroderis svinīgi teica, «bet papriekšu uzzecēsim ar bleistiķi!»
Krišjānis savādi pasmīnēja. Viņš sēdēja uz akmeņa pie šķūņa pakša un gaidīja, kas notiks.
«Papriekšu tak vajag apspriest, ko rakstīs un kā rakstīs,» Krišjānis runāja, «un par visām lietām nevajaga melot un pārspīlēt, bet tā, ka katrs lasīdams sajūt, ka tā ir patiesība. Vienīgi tad, ja lūgumam izdodas tos kungus pārliecināt, var būt kāds panākums!»
«Zināms, zināms,» skroderis, galvu locīdams, runāja, «bet tas nu nav tik viegli, jo katram ir sava patiesība un savas bēdas. Vai tu, Krišjāni, domā, ka mēs tie vienīgie… Saimnieki arī žēlosies, žēlosies i krodzinieki, i melderi, i lielkungi. Katram sava žēlošanās. Mums jāraksta no kalpu un amatnieku puses, lai mums piešķir vairāk tiesību. Jo kāda ir mūsu tiesība: tiesājas kalps ar saimnieku, kalps katru reizi paspēlē. Tiesājas skroderis ar saimnieku, krodzinieku vai melderi, skroderis katru reizi paspēlē. Tāpēc mums ir jāturas kopā un jāžēlojas pie augstās valdības, lai pavēlē, ka tiktu spriesta taisnība. Jūs jau visi zināt, kā manim ar krodzinieku izgāja. Strādāju pie viņa divus mēnešus. Beidzot, kad prasu samaksu, viņš man saka, ka es esot vēl vairāk apdzēris, nekā manim no viņa nākoties. Gāju sūdzēt, ko tur dabūju? Skrīveris teica, ka mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es nepareizi sūdzot. Vai tas ir taisnība? Un tādu lietu ir simtiem!»
«Nu tad sāc, ko tu gribi rakstīt?» Krišjānis nepacietīgs teica.
«Es domāju, to činu nevajadzētu aizmirst,» Kalniņu Spricis piezīmēja, «uz tās prašēņijas. Jo vairāk goda parādīsi, jo labāki!»
«Pagaidāt, pagaidāt,» skroderis runāja, «es uzrakstīšu ar bleistiķi!»
Brīdi rakstījis, skroderis piecēlās sēdus un komiski nopietnā, kliedzošā balsī lasīja:
«Augsti dzimušam, augsti godājamam Revidenta kungam, mūsu taisnības devējam.
Ievērojot mūsu grūto stāvokli, mēs iedrošināmies jūsu žēlastību lūgt mums klāt stāvēt un mūs apsargāt pret netaisniem soģiem. Mēs dodami zaldātus, strādājām, cik spējam, bet labuma mums nav nekāda. Lielkungi, muižas kungi, junkuri, skrīveri un tiesas vīri iet visi uz vienu roku, bet mēs lai tik pieraugām,. ka nedabūjam zilu muguru …»