Un tamlīdzīgi viss lūguma raksts gāja tāļāk, kamēr visbeidzot nāca:
«Jūsu vispadevīgākie kalpi un amatnieki …»
Nu nāca vārdi.
«Tas ir labi,» Kalniņu Spricis, kas no kalpu puses bija ievēlēts vietnieku pulkā, runāja, «tikai to vajaga izšņāpāt: mūsu taisnības devējam… Es domāju, — tā nemēdz rakstīt!»
«Zināms, tā nevar rakstīt,» kāds cits teica, «jo viņš mums vēl nekādas taisnības nav devis. Var būt, ka viņš dod, var būt, ka nedod. Bet tas cits ir gluži labi, es esmu gatavs to parakstīt!»
Skroderis pārrakstīja rakstu ar tinti, parakstīja to pats pirmais, tad nāca tie, kuri mācēja rakstīt, beidzot tie, kuriem bija jāpavelk krusti. Visi jau bija parakstījuši vārdus vai pavilkuši krustus, bet Krišjānis sēdēja un necēlās.
«Krišjāni, tev arī jāparakstās,» skroderis teica.
«Nē, es nerakstīšu!» Krišjānis izsaucās un piecēlās. «Jums vispirms ar sevi jātop skaidrībā, tikai tad jūs varat no citiem ko prasīt!»
Un lēnām, kā nācis, viņš atkal atgriezās uz mājām.
Pa silu iedams, Krišjānis pārdomāja, vai tas pareizi darījis, neparakstīdams lūguma raksta. Taisnības saulei taču reiz vajadzēja uzlēkt un apgaismot pasauli. Nekur un nekad viņš vēl nebija ar pilnu apziņu priekš vispārības darbojies. Visus darbus tas bija veicis, paturēdams mūžam tikai to mērķi acīs: kur un kā viņš pats un savēji būtu laimīgi. Bet nu jau tik daudz gadu bija pagājuši, un viņš laimes nepazina. Vai šis lūguma raksts nebija vietā? Viņš bija sauciens no dziļas ielejas līdz augstāko kalnu galotnēm: dodat mums cilvēku tiesības, atsvabināt mūs no netaisniem kungiem! Jo pirms šī reforma nenāca, nevarēja nabaga zemes tārps cerēt uz darbu priekš vispārības. Cilvēkam, kuram jārauj katru acumirkli tikai priekš sevis, nav laika priekš laimes viešņas saņemšanas, un tas, kurš tikai netaisnību pazīst, nevar pazīt laimes, jo laime stāv tikai tur, kur stāv taisnība.
Krišjānis katrā ziņā būtu lūguma rakstu parakstījis, bet skrodera aušība viņu atbaidīja. Vai to kāds cilvēks ņēma nopietni? Aizspriedumu Krišjānim nebija, bet totiesu lielāka pārliecība, un šī pārliecība, kā arī viņa stingrais raksturs vilka visos ārkārtējos darbos stingras robežas. Auša taisnības nevar saprast, un netaisnību viņš saprot tikai tad, ja tā viņam dara sāpes. Bet Krišjānis arī tad pret netaisnību uzstājās, ja tā viņam atnesa tiešu labumu vai patīkamas baudas. Un tad viņš sajuta pret sevi tādu pat riebumu kā pret citiem, ja tas bija ļāvis netaisnībai valdīt sevis labā.
Uz māju ejot, viņš izvairījās no lielceļa, jo tāds noplekšķējis un netīrs viņš tur neuzdrošinājās rādīties, kur baznīcēni gan kājām, gan braukšus atgriezās.
Lēnām viņš gāja pa ganību ceļu, gāja pa teku, kuru viņš jau daudz simtām reižu bija gājis un gandrīz katru reizi vienu un to pašu domu domājis! Kā vienreiz pacelties augstāki, pacelties pats un celt arī citus.
Vispirms vajadzēja pašam pacelties. Jo piedzīvojumi ar dēliem rādīja, ka nevar citus celt, pirms pats neredz tāļāku, tik tāļu, cik tas vajadzīgs, lai spētu skaidri izšķirt savu mērķi. Bet par šo savu dzīves mērķi viņš nekad nebija skaidrībā nācis, un arī neviens cits viņam tā nerādīja. Kopš bērna dienām viņš lasīja bībeli, dziesmu un sprediķu grāmatas, bet to teksts viņu tikai uz īsu brīdi apmierināja, — jā, viņam dažreiz radās apziņa, ka šīs grāmatas praktiskā dzīvē spēlēja gurdenu, jaunās cilvēces prasības neapmierinošu lomu. Un laikraksti ziņoja par kariem, skandāliem, slepkavībām, zādzībām, strīdiem, bet par labu visai maz. Ķēniņu un Laika grāmatas bībelē bija ari pilnas ar starptautisko un valstu iekšējo nemieru vēstīm. No visa, kas bija rakstīts un iespiests, vecajam Krišjānim tikai Kristus evaņgē-
lijums bija atlīcies kā svēts un dārgs izmantojums. Bet ar šo Kristus garu viņš it nekur nevarēja piebiedroties. Un ari viņa paša daba un raksturs bija par rupju un neizkoptu, lai varētu pilnīgi ļaut savam garam ietērpties evaņgēlijumā un tad staigāt droši jaunos, šauros un ērkšķainos ceļus, kuri ved pie dvēseles miera.
Bet nepārvarama bailība no pasaulīgas varas un goda to atturēja uzsākt šo jauno dzīvi. Acīm redzot bez īpašas kaislības viņš nevarēja uzstāties pret dzīves nelietībām atklāti un droši, ar pārliecību, par kuras vārdiem un darbiem neviens vairs nešaubītos.
Tā diena neausa, no kuras tie krietnākie un cēlākie sapņo zemes virsū, diena, kurā dzive kļūtu jauka, saskanoša un cilvēku atpesloša.
Tas brīdis nenāca, kur cilvēks kļūtu brīvs no neredzamām saitēm, kuras viņu attura darīt labu.
Un kā šausts Krišjānis atrāva sētas vārtus, lai uzmeklētu .istabu, kur tas tik daudz grutibu, skumju un sirdsēstu bija piedzīvojis.
«Vecā, nebūs labi!» viņš gaudi runāja, gultā iegulies un rokas uz krūtīm salicis. «Nākošās ziemas laikam nepārdzīvošu! Tā vien ir, it kā kad sirdi spiestu; un ātri piekustu!»
«Nemels nu,» vecā neuzticīgi runāja, «ar šito runu tu jau mani gadiem baidi!»
«Bet vienreiz jāmirst taču ir! Ilgi vai īsi, reiz tā stundiņa nāk … Un arvienu tuvāku un tuvāku.»
Vecā neteica nekā, nopūlas un izgāja. Brītiņu vēiāk istabā ienāca jauns cilvēks, kurš apskatījās uz visām pusēm, bet tad droši gāja uz kaktu, kur Krišjānis gulēja.
«Kas tur ir?» Krišjānis, pusatvērtām acim ienācēju uzlūkodams, jautāja.
«Es!» jaunais cilvēks smiedamies teica.