Tas «es» apsēdās uz gultas malu un, Krišjāni vērdamies, prasīja:
«Vai slims esi, krusttēv?»
Krišjānim silts un auksts pārskrēja pār kauliem. It kā jauns spēks viņu pārņēma. Krusttēvs! — ar šo labo vārdu viņu laikam pirmo reizi visā viņa dzīvē uzrunāja. Bet pie tam viņam tā bija ap dūšu, it kā kad vajadzētu jautāt: «Krusttēvs? Kas es tev par krusttēvu! Kas tad tu tāds esi, — es tevis nepazīstu?»
Viņš pacēla galvu un ilgi ilgi jauno cilvēku uzlūkoja, bez kā to varētu sazīmēt. Bet beidzot tas atjēdzās un nobālēja, kā nobāl, kad kaut kas pavisam negaidīts un necerēts atgadās.
«Laikam vai Andrieva dēls?» viņš baidīdamies teica.
«Gluži tā, krusttēv! Andrieva dēls — nācu tevi apmeklēt!»
«Tik tāļu- » Krišjānis brīnojās.
«Kas mūsu laikos, krusttēv, ir tāļu? Visur dzelzceļu sliedes un telegrāfu stigas. Tik sēsties iekšā un brauc! Vienīgi pie jums gan vēl to mežu ir daudz.»
«Tas jau viss ir labi, dzelzceļi un telegrāfi, bet tiktāļu tak jūs nevarat un nevarat izstudierēt, kā to mūsu grūto dzīvi labot,» Krišjānis iesmējās, bet tomēr šie smiekli skanēja pārmetoši.
«To mēs vienreiz izstudēsim gan,» jaunais cilvēks cieši runāja, «ne visi ir tādi, kas augstskolu velti apmeklē!»
Ar labpatikšanu Krišjānis lūkojās uz jauno studentu un būtu bijis gatavs tam vai visu pie kājām nolikt.
«Kā gan jūs to izdarīsiet?» Krišjānis ar acīm jautāja, un students, likās, viņa acu valodu saprata.
«Mēs urbsim, cirtīsim un kalsim, kamēr gaisā uzšļāksies taisnības avota strūkla, no tās mēs visiem dosim dzert!»
Krišjānis uzmanīgi klausījās studenta dedzīgajā runā, tad viņš aizvēra acis un dziļi nopūtās.
«Tas viss jau ir labi, krustdēliņ,» viņš beidzot runāja, «bet es neticu, ka jūs, jaunie ļaudis, varēsat pasauli labot, ja Kristus
nav viņu varējis labot. Kristus bija pats labs, bet, vai jūs paši esiet labi, tas vēl būtu papriekšu pamatīgi jāizmeklē.»
«Jā, kā tad lai to izmeklē,» students jautri iesmējās, it kā par Krišjāņa vientiesību papriecādamies, «redzi, krusttēv, absolūti laba nav pasaulē, mēs arī pēc ta nedzenamies, bet mēs cenšamies sasniegt piemērīgo labu, tas ir: to, pēc kā vesels un veselīgs prāts prasa. Vislabāki to vecais Luters izskaidrojis tajā lūgšanas pantā, kura interesents nav tikai vēders vien, bet arī gars un kurš apmēram skan tā: «Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien!» — un izskaidrojums apzīmē un sauc pie vārda visas tās lietas un priekšmetus, kas iztaisa mūsu kopēju labu: ēdienu, dzērienu, ēkas un mājas, sievu un bērnus, laukus un lopus, bez tam labu gaisu, mieru un veselību, kaunīgu dzīvi, tad vēl godu, labus draugus un uzticamus kaimiņus un tā joprojām. Un zem «tā joprojām» ir jāsaprot tie, kuri nāks un karos priekš ta, lai būtu labs gaiss, miers, veselība, kaunīga dzīve, gods, labi draugi un uzticami kaimiņi!»
«Tev gluži Andrieva dūša,» Krišjānis teica un pacēlās, «pag', palaid mani, iesim uz klēti!»
Negribēdams students piecēlās, viņam patika sarunu turpināt. Krišjānis izkāpa no gultas, tad nostājās studenta priekšā un, laipni acīm mirkšķinādams, to uzlūkoja.
«Es šodien biju mežā un tur redzēju to veco ozolu, kurš manim ir allaž daudz licis domāt,» Krišjānis runāja, «visu cilvēci var tam kokam pielīdzināt. Vai tu domā, ka tas ozols top jaunāks, stiprāks, labāks un zaļāks? Nē, tagad vairs ne! Vietvietām atzeļ ar jaunu sparu kāds zars, bet ar visu koku iet uz beigām. Jā, reiz viņš pieņēmās stiprumā, zaļumā un plašumā, bet tad sāka ar viņu iet atpakaļ. Un tā ir ar cilvēci. Viņai tomēr beidzot visai ir jāsatrūd, jo viņai trūkst saknes, kas varētu tai nodrošināt mūžību. Necerē, krustdēls, tik daudz no cilvēces. Mēs, zemes rūķi, esam tā cilvēces sakne, un mēs jūtam, ka esam izkurtējuši, agrākajās stingrības vairs nav, ne vecās, ne jaunās, kaut gan laiki un apstākļi ir labojušies. Es sāku pierast pie rūgtās patiesibas un neprasu vairs velti, kāpēc tas tā!»
«Tu, krusttēv, esi jau vecs, tev arī vairs nevar būt jaunības spara, un tas ir nepareizi, ka tu pēc savas dabas iztēlo visu citu!»
«To visu citu es jau sen esmu arī pēc tavas dabas iztēlojis,» Krišjānis pasmējās, «un esmu devis cilvēkam lielu, pārāk lielu nozīmi, bet es esmu pievīlies. Tomēr es tevim šo jauko maldu negribu liegt. Jo kas gan ir cilvēks bez viņiem? Nelaimīgs, nemierīgs un pie tam vājš kustētājs …»
Klēti Ieva ciemiņu ņēmās mielot, un studentam negribošam vajadzēja baudīt. Krišjānis pa tam stāstīja par šīsdienas notikumu Sila pļavā, kas studentu ļoti interesēja.
«Nevajaga tik zaudēt dūšu,» students runāja, «nekad tā nevajaga darīt. Nevajaga nekad iedomāties, ka jātrūd, bet vajaga tos apstākļus apkarot, kuri trūdus pabalsta. Tu smejies par skroderi, tāpēc ka viņš ir citāds nekā citi. Es to saprotu, ka viņš ir smiekligs un ka par viņu smejas, bet es nesaprotu, kāpēc tu viņam nepiekriti, ja viņš labu darbu padara. Un šis lūguma raksta sastādījums ir tiešām labs darbs. Kāpēc tie citi. kuri nav smieklīgi, tā nedarīja? Nopelni viņam ir, un es viņu •par to cienu. Bet tu, krusttēv, esi, kā rādās, pie visa vecā, iiievērtīgā un nepielaižamā tā pieaudzis, ka nevari no tā tikt vaļa, kaut gan arī tu to atzīsti, ka vajadzētu būt citādi.»
«Ai, nerunā, krustdēls, tā! Kad tu būsi manā vecumā, tad tu domāsi citādi. Tu esi dedzīgs, bet es biju vēl dedzīgāks. Tagad es esmu remdens, bet tu būsi vēl remdenāks. Ievēro to, ka visi icilvēki žāvājas, visi guļ, visus pārvarē miegs… Visus, visus. Un nevar itin nekā darīt pret miegu, īsu laiku tam var pretī turēties, bet beidzot ir jāpadodas. Ak, kā tas būtu citādi, ja nebutu miega!»
«Ak, kā es par tādu runu varu dusmoties!» students errīgi uzlēca no apgāztā pūra un staigāja pa šauro klētiņu, kuras grīdas plankas līgojās kā paminas, cita par citu dziļāki ieslīgdamas un augstāki paceldamās.