«Un kaut tā arī būtu viena vienīga stunda,» students svinīgi turpināja, «kura būtu mūsu dzīvei nolemta, un pēc tās nāktu diezin kāda drūma nāve, mums tomēr ir jācenšas šo vienīgo stundu godam un cēli nodzīvot. Jaunai un jaukākai dzīvei va- jaga nākt. Taisnībai vajaga uzvarēt!»
«Kas taisnība ir, par to arī es esmu daudz galvu lauzījis,» Krišjānis piemetināja, «lai gan neesmu diezin kādus kalnus gāzis, tomēr pēc taisnības manim vajadzētu iet labāki. Bet, ja nu atkal tā spriež, kurš vairāk strādājis, tam pēc taisnības vairāk nākas, tad tam, kuram spēks, ir taisnība, jo tik tas var vairāk strādāt, kam vairāk spēka!»
«Nē,» students dedzīgi izsaucās, «priekš sevis cilvēkam vajaga tik daudz strādāt, cik tas visnotaļ vajadzīgs, pārējā spēka augļus tas lai piešķir tiem, kam spēka mazāk!»
«Lūk, tas ir neskaidrs vārds: cik visnotaļ vajadzīgs! Kas lai to izmēro, cik tev visnotaļ vajadzīgs, un, kā tu pats to domā, tas varbūt nesakrīt ar taisnību. Šādas robežas ir grūti vilkt. Ir slāpes, iedzer taču kādu pilienu vairāk vai mazāk, nekā slāpes prasa. Un tāpat tas ir pie izsalkuma un citu prasību apmierinājuma. Tā nu ir tā mazākā netaisnība, kuru padara, ja pārskatās, kad taisnību grib, bet tā lielākā ir un paliek tā netaisnība, kura nāk no tā, ka taisnības negrib.»
«Vai tu gribi taisnību?» students prasīja.
«Un kā vēl!» krusttēvs smējās.
«Nu, tad tevim ir arī jāgrib, lai mums būtu labāka dzīve, jo priekš šīs taisnības vai paši akmeņi brēc!»
«Kā tā?»
«Nu redzi, ja uz kādu būti saka: tu esi zivs, tad tā jautā: kur ir tas ūdens, kurā es varu peldēt? Ja saka uz kādu citu, tu esi ķēniņš, tad tas prasīs: kur ir mana valsts? Un, ja nu uz tevi kāds iedrošinās teikt — tu esi cilvēks! — tad prasi tu viņam: ja es esmu cilvēks, kur tad ir mana taisnība?»
«Ej nu un meklē savu taisnību!» Krišjānis rūgti izsaucās. «Es viņu esmu velti meklējis. Varu teikt, ka bez taisnības esmu ticis dzemdināts un dzemdēts!»
«Ak tu kungs un dievs!» Ieva, rokas sažņaugdama, runāja. «Kā tu tieci zaimots un pulgots! Apdomā tak, Krišjāni, ko tu runa! Gan Ijabs nolādēja to dienu, kad tas bija dzimis, bet dievs viņu arī bija grūti piemeklējis. Tev ir sava iztika, sava pajumte, bet tu nebeidz zaimot dievu!»
Students sāka gardi smieties, tā ka Ieva izbrīnējusies uz viņu lūkojās. Arī Krišjānis, studentu it labi saprazdams, pasmējās. Ieva sakniebtām lūpām lūkojās stīvi uz grīdu, tad tai iesāka birt asaras, un viņa apslēpa vaigu priekšautā.
Krišjānim un studentam kļuva neomulīgi. «Nav tevim iemesla raudāt, vecā,» Krišjānis runāja, «tevim vēl nekad nav tik grūti gājis ka man, un es pavisam, cik atminos, esmu divas reizes visā savā mūžā raudājis, kamēr tu raudi katru dienu.»
«Ko tad es tur varu darīt, dievs man tās asaras ir devis,» Ieva runāja un atstāja klēti.
«Kā piesiets un pieķēdēts es esmu,» Krišjānis smagi teica, «nekādi nevaru pacelties. Un tiešām priekš manis nav taisnības. Viss būtu jau citādi, bet manim ir žēl sievas un bērnu. Es nevaru viņu atstāt, un viņi ir tie, kas mani visvairāk velk atpakaļ.»
«Velc viņus augšā,» students runāja, «ja tu nevari viņu augšā vilkt un viņi tevi velk lejā, tad tu esi viņiem līdzīgs!»
«Es esmu viņiem līdzīgs,» Krišjānis ar neizsakāmu žēlumu teica, «es to sāku atzīt. Un es nepelnu balto drānu, pēc kurām esmu cīnījies visu mūžu!»
«Te,» students ironiski uzsita uz krūtīm, «te, sirds tevim nav kārtībā! Nē, tu nevari būt karotājs! Just cilvēkam vajaga tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs labākai dzīves kārtībai. Bet
Just slimīgi, pārmērīgi, līdz asarām, tas ir mums visiem kaitīgi. Dzīvo sveiks, krusttēv, es iešu uz to skroderi, par kuru jūs smejaties. Es viņam došu dažus padomus!»
«Lai tevim vienmēr labi ielu!» Krišjānis sirsnīgi teica. «Ej un palīdzi, kam jāpalīdz, ar padomu un darbu. Tevim vēl visa dzīve priekšā!»
Students vēl apstājās klēts priekšā, lūkojās brītiņu uz Krišjāni, kas uz tīnes sēdēja un lēnām gremoja maizes garozu.
«Krietns cilvēks un tomēr nederīgs!» studenls teica un aizgāja.
* * *
Cauru septembra mēneša dienu Krišjānis vilka no mārka izmērcētos linus. Smalks lietus mirdzināja, un ugunskurs mārka malā velgumā čūlajās, ne pilnīgi izdzisdams, ne arī spēdams tikt pie pilnīgām liesmām. Vairāk reižu Krišjānis bija izkāpis malā, sasildījies, tad atkal kāpis aukstajā ūdenī. Agrāki viņš viegli šo darbu panesa, bet tagad viņu drebināja drudzis. Saimnieks ar otru kalpu šad un tad piebrauca, piekrāva ratus ar izvilktajām linu saujām, lai izvadātu pa rugājiem. Nekad viņš nebija Krišjāņa tik salikuša redzējis. Bet pie lauciniekiem, kuri visi kopā sūri, grūti strādā, nedzird jautājuma: «Vai tu nespēj?» Vajaga spēt! Un eji, kamēr krīti.
Saimnieks, beidzot redzēja, ka ar Krišjāni nav vairs labi. Viņš, ūdenī stāvot, bija atspiedies ar muguru pret malu un, rokas nolaidis, vaidēja.
«Kriš, kāp laukā!» saimnieks teica. Bet Krišjānis nekāpa.
«Nevaru!» viņš beidzot izrunāja, it kā kad viņam par šo nespēku aiz kauna vai zemē vajadzētu ielīst.
Saimnieks ar otra puiša palīdzību izcēla Krišjāni no mārka. Kājas viņam bija gluži stīvas. Viņš nerunāja ne vārda un palika pusguļus pie mārka, kamēr to noveda mājā. Tur viņu pārģērba un ielika gultā.
Cik labi ir gultā, kad nespēks iesācis valdīt, cik labi, kad nav jāsaļimst uz kailiem, aukstiem akmeņiem. Tad taču tik daudz Krišjānis bija sastrādājis, ka viņa nopelnu dēļ to ielika gultā un apsedza ar rupju, bet tomēr siltu segu, kad tas vairs nevarēja kustēt.
Aukstajā mārka ūdenī viņš bija saaukstējies un dabūjis nervu drudzi.
Trešā dienā pēc saslimšanas neviens nevarēja Krišjāņa valdīt. Viņš murgoja un muldēja, svieda segu nost un gribēja doties laukā. Ieva un saimniece nekā nespēja, vajadzēja nākt saimniekam ar otru puisi, un tie ar mokām dabūja Krišjāni atpakaļ gultā. Pāris reižu viņš stipri svīda, tad uz laiciņu viņam palika labāki, bet vēlāku karstums bija sauss un Krišjānis vairs nespēja pacelties. Kājas viņam rāva krampji, šādos brīžos viņš vaimanāja, gluži kā smilkstēja.