Nosprieda braukt uz ārstu. Bet uz laukiem pie ārsta nebrauc tik drīzi. Braukšanu atlika uz rītu.
Vakarā Krišjānis nāca pie samaņas. Viņš izdzēra glāzi tējas, apēda pāri dzērveņu ogu, jo skābums viņu lieliski atspirdzināja.
«Vai Pēters te ir?» Krišjānis prasīja.
Ieva uzdedza sveces galu, uzlipināja to uz skapīša; Pēters pienāca pie gultas un apsēdās.
Krišjānis salika rokas un nopūtās.
«Pēterīt!…» viņš šļupstēja, viņa lūpas drebēja.«Pēlerit! …»
Pēters sāka raudāt. Kad viņš apmierinājās, tad tēvs likās esam aizmidzis. Bet tas nebija miegs, tas bija nespēks. Pēters vēlējās, kaut tēvs ko runātu, bet viņš neko nerunāja, jo viņš lāgā parunāt nevarēja. Ieva lasīja dziesmu grāmatā. Visas nāves un miršanas dziesmas tā bija izlasījuse un sāka šķirstīt lūgšanas, kad Krišjānis viņu sauca.
Sieva nolika grāmatu un pieliecās pie vīra.
«Ieva,» Krišjānis čukstēja, «tad uzvelc man baltas drānas … baltas drānas ..
Ieva paslēpa seju vīra paduse un šņukstēja. Rītam austot, Krišjānis bija izdzisis.
* * *
Uz tēva bērēm bija ieradies arī Zagļu Ješka. Viņš bija atnesis vairāk pudeļu šņabja, un, kad tēvu veda uz kapsētu, tas gulēja noreibis saimnieka gultā. Nekādi tas nebija augšā dabūjams.
Pēters sēdēja uz zārka, un viss ņēma parasto gaitu. Tikai tas nebija parasts, ka pēc līķu izvadītāja pātariem students, Andrieva dēls, stājās pie kapa, lai runātu. Viņš aizradīja, cik krietns cilvēks Krišjānis bijis, cik daudz tas strādājis, gribējis visu labu. Bet tam trūcis zināšanu, viņš grābstījies kā pa tumsu, un tā arī lielāka daļa no viņa labās gribas palikuse bez kādiem augļiem.
BALTĀ PUĶE
Rīts ausa. Viņa pamodās iz baidošiem sapņiem un instinktīvi aptaustīja sev līdzās gultu. Tā bija tukša. Miegainā sieviņa paskatījās bailīgi uz logu, atsita matus iz pieres un sāpīgi iekunkstējās.
«Ak tu dieviņ mīļais!» viņa lauzīja rokas un šņukstēja.
Un viņa lūdza atkal dievu, kā tā jau simtām reizām bija lūguse. Te šūpulītis līdzās gultai iekustējās. Maziņais raustīja sāpīgi mutīti un sāka raudāt. Māte pacēlās, pārliecās pār šūpulīti un sāka mīt tā paminu. Bet bērniņš neapmierinājās. Tad māte to izcēla no šūpuļa, atpogāja krūtis, un bērns sāka, actiņas piemiedzis, zīst. Sieviņa izskatījās sausa un slimīga. Viņas acis bija dziļas un baiļu pilnas, kādās reti reti vēl ieronas asaras, jo asaru aiz viņām vairs nav gandrīz nekādu …
«Ak dievs,» viņa domāja, «drīz jau ir jāceļas, jāizlaiž gans, jāsāk domāt par brokastu .. .»
Un aukstas šalkas viņai pārgāja pār muguru. Bet te viņai ienāca prātā, ka šodien ir svētdiena, atpūtas diena, un viņai palika it kā siltāki. Bērns zīda, un viņa domāja par tā likteni.
«Kas tu būsi, un kur tu paliksi? Vai tev paaugušam būs savs kaktiņš, kur nolikt galvu? Vai varbūt tu pavisam netiksi liels! Varbūt tu nomirsi jau ritu vai parītu, un tad es tev nopirkšu baltas, baltas drāniņas, ielikšu tevi mazā zārciņā un skūpstīšu, skūpstīšu bez gala . ..»
Un viņa iesāka no jauna raudāt. Tagad pat lija asaras, karstas karstas asaras. Bet bērns zīda tāļāk …
Te atvērās durvis. Ienāca zēniņš baltā, rupjā krekliņā, bālganiem matiem, kuri bija izbužinati cekulu cekulos.
«Ko tu, dēliņ, tik agri?» māte vāju balsi jautaja.
«Vai tētiņš vēl nav mājā?»
«Nav, dēliņ!»
«Kur tad viņš ir?»
«Nezin … laikam jau krogā!»
«Es iešu, mammiņ, vedīšu viņu uz māju!»
«Ak Kārlīt, kur nu tu! Ej vien gultiņā!»
«Bet tu, mammiņ, raudi, un tad es nevaru gulēt!»
«Nu, nāc te pie manis! Čučēsim abi divi! Gan jau tētiņš pārnāks!»
«Nu nezin vis, vai pārnāks! Es iešu labāk, vedīšu viņu …»
Māte gribēja teikt, lai Kārlīts iet vien tik gulēt, bet viņa sajuta, ka tiklab Kārlīts, kā arī viņa nevarēja gulēt. Baidoši sapņi, nemiers, bažas par tēvu viņus abus mocīja.
«Jā, mammiņ, es.iešu!»
«Nu ej, dēliņ! Bet vai tu ceļu zini uz dzirnavu krogu? Citur jau tētiņš nav kā tur!»
«Zinu, mammiņ!»
«Nu, tad ej! Uzvelc jaunos svārciņus! Bet papriekšu sasukā galviņu. Un izej klusiņām…
«Gan jau, mammiņ!»
Un Kārlīts paņēma no krāsns augšas susekli, nostājās pie spoguļa un sāka glaudīt matus.
«Nevar ne lāgā pasukāt!» viņš pukojās. «Pa virsu vien iet!»
«Savēlušies matiņi,» māte pasmīnēja, «kā ezišam! Nāc šurp pie manis, es tev sasukāšu!»
Kārlīts stomīdamies piegāja pie mātes. Viņa tam sukāja galvu kā varēdama.
«Jā, bet šķirtni ar'!» Kārlīts teica un gribēja ar pirkstu ķircināt mazo zīdēju.
«Kam nu šķirtnes vajag, Kārlīt, kas tev nu matiņus redzēs zem cepurītes.»
«Nē, šķirtni gan, mammiņ.»
«Nu labi, labi!» Un viņa mēģināja Kārlīša matus saglaudīt ar šķirtni.
Bija vidus vasaras laiks, bet zēniņš drebēja.
«Nabadziņš,» māte teica un noskūpstīja zēniņu.
Kad viņš bija uzvilcis biksītes, svārkus un uzlicis cepurīti, tad viņš svarīgi teica: «Nu es iešu!»