«Nu ej, ej!»
Un tad Kārlīts klusiņām kā kaķītis līda caur saimes istabu un iztecēja mudri pa ganu vārtiem. Ceļu uz dzirnavu krogu viņš it labi zināja.
Kāpēc tēvs dzēra, par to Kārlīts klusībā vēl neprata sevi prašņāt un domāt. Bet viņš saprata, ka šī tēva vājība bija visai dzimtai, visai mājai par postu. Sevišķi viņam bija mammiņas žēl, bet žēl bija arī tētiņa, kurš arvienu pret viņu tik labs.
Un Kārlīts tecēja vienā tecēšanā pār ganibām, pa sila ceļu uz lielceļu, pa kuru tam bija kādas divas verstes līdz dzirnavām ko iet. Silā jau čirkstināja putni. Migla kāpa iz grāvjiem, iz dūksnājiem un iz sila upes uz augšu. Bija vēl vēss, jo saule nebija vēl uzlēkuse, bet Kārlīts tecēja tik ātri, ka tas vēsumu gan sajuta, bet tas gandrīz bija viņam patīkams. Taisnību sakot, viņam, pa silu tekot, bija drusku bail. Sevišķi baidu jūtas viņu pārņēma, kad tas sāka piekust un lēnām iet. Bet tad viņš paskatījās uz austrumiem pa meža šķirtni, kura gāja līdz pār plato lielceļu, un spirgtais sārtums debesīs viņu drošināja. Bija jau tik gaišs. Un, kad jau gaišs, kad visu var redzēt, tad nav iemesla baidīties. Rīta klusumā, caur silu ejot, viņam izlikās visi koki kā brīnumi, kā sapņojoši stāvi, kuriem nesalst un nesāp, kuriem nav jātek un jāpūlas, bet kuri brīvi paceļ galvas uz augšu. Un cik augsti viņi var izaugt, šie koki! Kas gan var būt augstāks, baznīcas tornis, garais cepļa skurstenis vai, piemēram, šī slaikā priede? Viņa sniedzas visiem kokiem pāri! Nē, tik augsts gan būs reti kāds koks.
«He!» Kārlīts domāja. «Ka šitāds koks gāžas, kad to nozāģē vai nocērt, kas tas par troksni!»
Vārna kur nebūt tuvumā ieķērcās, tā ka Kārlīts pavisam satrūkās, bet drīzi vien apķērās, kas par putnu šis brēcējs bija. Tomēr drošības pēc viņš sāka atkal tecēt. Vienalga, ja arī tik putns, bet tāda brēciena, ķērciena viņš vairs negribēja ne dzirdēt. Beidzot viņš sasniedza sila malu. Caur kokiem mirdzēja plašais dzirnavu ezers. Vecā vītola galā pereklī stāvēja stārķi un klabināja. Vardes zālēm pieaugušajā pļavas pārplūdumā ņēmās visu visādi. Viena gluži tuvu, citas tāļāku, un kāda, likās, kurkstēja vai pašā viņā ezera malā, kur uz baltiem mietiem stāvēja izkārts tīkls un uz krasta bija izvilkta laiva. Un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi!
Kārlīts pakāpās uz baļķiem ezera malā un lūkojās ūdenī.
«Kas zin, varbūt — kāda zivs!» viņš domāja un vērās, acis ieplētis, ūdenī. Bet debess sārtums atspīdēja tik stipri virs līmeņa, ka no tā, kas ūdenī varēja notikt, itin nekā nevarēja saredzēt. Tad Kārlītis gāja uz dzirnavām, bet bailīgi, jo, ko teiksi, kad spersi kāju pār slieksni? Bet tad viņam ienāca prātā māte, kura sēd mājās uz gultas malas un min ar baso kāju nemitoši šūpuļa paminu, bet acis tai taisās it kā asarot, bet nevar, un tad viņa iekunkstas . . .
Un droši, gandriz dusmu pilns, viņš satvēra dzirnavu krodziņa durvju kliņķi.
«Teikšu tētiņam vienkārši: nāc tūliņ uz māju, mammiņa raud, un mēs nevaram bez tevis it nemaz vairs gulēt!»
Kārlīts iegāja. To vīru, kas pie bufetes sēdēja, viņš pazina it labi, kaut gan tas bija ar muguru pret durvīm un, galvu pār bufeti noliecis, snauda. Tas bija tētiņš. Un tur uz sola gar sienu gulēja vēl viens un murmināja, un uz garā galda vēl viens, bet tas nemurmināja, bet krāca aizsmacis tādā balsī, it kā kad tas būtu briesmīgi piekusis. Bufetes durvis bija jau aizslēgtas. Tētiņa priekšā atradās uz bufetes pudele ar alus saskalām, cigāru pelni, glāzes ar iedzeltenam padibenēm, kliņģeru un desu krikumiem.
Kārlīts piegāja pie tēva un raustīja to viegli pie pleca.
«Kas tev daļas! Ej un dari, kas tev pienākas!» tēvs murmināja, bez kā paceltu galvu, kura uz rokām gulēja.
«Tēt, tēt, nāc uz māju!» Kārlīts raudošā balsī sauca un raustīja tēvu pie piedurknes stiprāki.
Tēvs pacēla galvu, ieplēta acis un miegainā dzēruma sāka smieties, braucīdams ar roku bārdu.
«Tu? Ko tu te meklē?»
«Tēt mīļais, nāc uz māju. Mammiņa teica .. .»
«Mammiņa teica …» tēvs domīgi atkārtoja un atkal miegaini pasmaidīja, «mammiņa teica …»
«Jā, mammiņa teica, lai tu tūliņ nākot!» Kārlīts svarīgi teica.
«Vai, cik gudrs tu esil» tēvs smējās. «Varen gudrs puika! Muļķītis tu esi! Vai nevari labāk snaust! Un tad mammiņa teica? …»
«Jā … viņa raud …»
Tēvs paskatījās savādi stingru skatu uz Kārlīša, neteica nekā un piecēlās. Viņi abi izgāja ārā. Saule pašulaik bija uz- lēkuse. Ezers, likās, bija pamodies un kustēja mazos vilnīšos, kuri mirdzēja sārti. Tikai viņā sila malā tumšā ēnā viss vēl it kā dusēja. Gar ezeru ejot, kur baļķi vieniem galiem mirka ūdenī un otriem slējās augšup pār krastu, tēvs streipuļodams ar kārti piestājās pie krasta un mēģināja izzvejot vienu no ezera baltajām puķēm. Un pie tam viņš dūca:
«Balta puķe ezerā — ezerā!…»
Bet viņam neizdevās izvilkt baltā zieda. Tad viņš iesvieda dusmīgi kārti ezerā. Odens uzšļakstēja, un stārķis savā ligzdā uz vītola sāka tarkšķināt, it kā kad tas gribētu miera traucētājam pārmest viņa izturēšanos.
«Vai re — še tev, Kārlīt!» tēvs teica, izvilcis iz kabatas kliņģeri. Kārlīts satvēra kārīgi kliņģeri. Izsalkumu viņš sajuta tā kā tā, un bez tam nu vēl gadas pat kliņģeris! Viņš lauzīja, plēsa un ēda kliņģeri un gāja iepakaļš tēvam, kurš negribot dikti streipuļoja, bet tomēr diezgan ātri gāja uz priekšu. Kārlīts skatījās ilgi ilgi tēva iešanā, un tā izlikās viņam pavisam tik jocīga, ka tas sāka dikti smieties.