«Tad tāds rakars tu esi, tu smiesies!» tēvs pats, miegaini smiedamies, pukojās. «Redz, es tev nopērku kliņģeri, pērku tev šo un to, un tu par mani smejies!…»
Un Kārlīts iedomāja atkal par māti, kura sēd mājās uz gultas imalas, min ar baso kāju nerimstoši šūpuļa paminu.
lūkojas bailīgi, izmlsuse … un te — tētiņš, piedzēries, streipuļo, kā par apsmieklu visiem un visam … streipuļo un nav vairs stiprais, drošais tētiņš, pie kura sāniem varētu justies drošs.. . Un Kārlīšam metās žēli žēli ap sirdi. Asaras tam sāka 1it pār vaigiem. Viņš šņukstēja. Un arī tētiņš sāka šņukstēt, it kā visu it labi juzdams, kas tam notiek aiz muguras. Asaru pilnu skatu Kārlīts lūkojās, kā tētiņš gāja, kā slims, kā pavisam novārdzis, un viņam bija brīnums, kā tas bija varējis smieties par tādu iešanu. Viņš sajuta, ka par to var raudāt, tik raudāt.
«Kārlīt — Kārlīt!» tētiņš šņukstēja.
«Ko — tētiņ! Vai tu esi piekusis?»
«Jā, Kārlīt — es- es- es esmu piekusis, pavisam
nespēcīgs, nāc! …»
Un viņš paņēma dēliņu pie rokas, apsēdās uz celma un vilka cieši cieši savu bērnu pie krūts.
«Kārlīt, — vai mammiņa teica? …»
«Ja, lai tu ejot uz māju! …»
Un viņi abi vēl arvienu raudāja. Bet priedes savām galotnēm stiepās augsti augsti gaisos. Rita saule tās apspīdēja, aplēja ar sārtumu. Labi, ka tās var zaļot un lūkoties brīvi saulē, bez kā tām būtu jāklīst un jāmaldās …
DVĒSELES KUMĒDIŅI
Kā lai viņas sauc, visas tās bildes un atskaņas iz pagātnes, kuras nevi|ot pace|as un tevi glābj no tagadnes acumirkļa tukšības? Patiesība tā vairs nav! Kas ir bijis, tas ir bijis un vairs atpakaļ nenāks, un tomēr garā nāk daudz kas atpakaļ, smaida vai raugās skumji u? tevi, un tu nezini pats, kāpēc. Nezinu šīm parādībām atrast labāku nosaukumu kā «dvēseles kumēdiņi». Kāpēc es piepeši iedomāju par savu sen sagruvušo fabriku, kuru es, ganos iedams, grāvmalā iz pliena akmentiņiem un koka gabaliņiem uzcēlu? Acumirklī mana dzīve ir tik tukša, ka dvēsele izmis un dodas atpakaļ uz pagātni, kur es biju bagāts un laimigs. Un cik labprāt, labprat es gara acīm noskatos, kā pagātne spēlē dvēselei kumēdiņus.
Vispirms es ieraugu piemelnējušo un piekvēpušo saimes istabu ar lielo krāsni, kurai vienā stūrī iesprausts degošs skals.
Redzu drūmi dzelteno liesmu, redzu, kad melnā ogle liecas un lūst, un redzu visas tās sejas, kuras vēl tagad manim tik mīļas.
Meitas vērpj, un puiši vij auklas. Logi balti, aizsaluši. Un āra sper lauskis. Bet istabā ir tik silts, vissiltāki ir uz mūrīša, kur vecaistēvs un es viņam līdzās sēdu. Redzu Madu, Mariju un Ievu, redzu, kā Ieva apslapina pirkstu mutē un ķer pie pava- diena. Ratiņi tarkš un rūc. Kodeļas pilnas un baltas, tikai jaunai mātei, t. i., manai mātei vēl mazs linu kušķītis pie sprēslīcas. Te ārā nodimd soļi. Durvis atveras, un tevs ienāk. Zināms, jaunas avīzes viņš būs dabūjis. Redzēsim, kā iet pa kara lauku. Cik ilgi Osmans pašā izturēs Pļevnas mūros?
«Dod, dod!» es izstiepju rokas.
Un tēvs man pasniedz avīzes. Bet māte pieceļas lūkot tēvam pēc vakariņām. Ak, kā tēvam bārzda piesarmojuse! Cik sarkani tam vaigi, un pie zābakiem tam ciets, piesalis sniegs!
«Nu, kuru tad iecēlāt par staršiņu?» vecaistēvs lēni prasa.
«To pašu veco!» tēvs atbild.
Bet kas manim daļas gar vecāko. Es novelku adreses jostu no avīzes, to atloku, un sirds manim sāk lieliski pukstēt.
Lasu trekniem burtiem iespiesto: «Pļevna padevusēs. Osmans pašā savaņģots.»
«Osmans pašā savaņģots!» es piepeši iekliedzos, it kā no nāves bultas ķerts.
Un ratiņi apstājas. Juris nomet kāsi uz galda un pienāk tuvāki. Mans jaunākais brālis apstājas būvēt 110 skaliņiem mājiņu un, mutīti ieplētis, skatās.
«Nu, to Skobeļevs izdarīja . . . Baltais ģenerālis!» Juris lepni saka.
Bet manim līst gandrīz vai asaras, tik ļoti manim Osmaņa žēl. Es redzu, kā viņš stāv: ievainots, sagrauzts, ar roku pie cepures, atdodams godu uzvarētajiem.
Un es drebošu balsi lasu visu garo telegramu. kur teikts, cik nokautu, ievainotu un savaņģotu.
«Vai tad tie bažibucuki nav vēl savaņģoti?» vecāmāte, kura vilnu plucina, iejautājas. Viņai dreb rokas, ka tā dzird par bažibucukiem, kuri nevainīgus bērniņus un sievietes nokāvuši. Bet vectēvam ir pilnīgi taisnība, kad tas saka: «Arī mūsu pagastā ir bažibucuki! Tik apskaties vien labi! …»
«Un Skobeļevs dabūs atkal kādu goda zīmi … Baltais ģenerāls!» Juris saka. Viņam aiz gultas pie sienas karājas Baltā ģenerāļa bilde.
«Zināms, tā jau nu viņam tikpat kā rokā!» vecaistēvs nosaka. «Janka, lasi tāļāk! …»
Es lasu tāļāk. kādas mokas tiklab turki, kā arī krievi kara laukā pārcietuši…
Un tagad, kur pagājuši divdesmit gadi no tā laika, es atminos to visu tik skaidri, it kā kad tas vakar būtu noticis.
Guļu vēl gultā, kaut gan pieaugušie jau sen piecēlušies. Dzirdu, ka ārā, piedarbā, klaudz. Troksnis ir dobjš un nāk it kā pa zemes apakšu. Piedarbā kuļ rudzus. Tikko krēsla. Bet pa logu redzu, ka austrumi jau dzeltensārti. Brālis manim līdzās vēl guļ. Domāju viņu modināt. Bet atveras durvis, un tēvs ienāk ar kādu otru, kuru es beidzot sazīmoju par mūrnieku. Atkal pārmūrēs krāsni. Tas ir vecais mūrnieks, kurš dzivo kalnā, būdiņā. Viņš ir mūsu tuvākais kaimiņš un mana tēva labākais draugs. Es redzu viņu gluži kā šodien. Viņš sed pie galda un pīpo. Top arvien gaišāks, un es redzu, ka viņš smejas. Viņš ir pastāvīgi jautrs, kaut gan tas 25 gadus dienējis un cīnījies pret poļu dumpiniekiem. Es pace|u galvu, Viņš to pamana.
«Labrīt, Janci!» viņš saka. «Celies nu augšā un taisies pie darba! Kāpēc tu vairs nenāc pie manis ciemoties?»
Bet es nesaku nekā. Man ir kauns. Mūrnieks mani neilgi atpakaļ sabāra, kad es un mans brālis kūrām ganībās zem Vārnu egles lielu uguni. Un nu viņš runā ta, it kā kad tas nebūtu pavisam noticis. Tēvs aiziet uz piedarbu. Bet mūrnieks, pīpi mute paturēdams, skoteli priekšā aizsējis, sāk ar āmuru dauzīt pa ķieģejiem. Pēc brīža es jau redzu melnu caurumu: mūrnieks krāsnij ir jau nojaucis veselu stūri. Istabā ir gaišs. Es to redzu kā šodien …