Tad paceļas cita bilde. Mēs ejam rīta agrumā uz saiešanu dziedāt. Ir lieldienas rīts. Saule vēl nav uzlēkuse. Un manim ir tā ap sirdi, it kā kad mēs ietu aplūkot Kristus kapa vietu. Es redzu, kā sievas stāv skumīgas pie pestītāja kapa, redzu eņģeli baltās drānās un dzirdu viņu lēni sakām: «Ko jūs meklējat to dzīvu pie mirušiem! …» Zeme vēl uzsaluse. Tērces pļava pārvilkta ar plānu ledus kārtu. Piekalnes pret austrumiem pieņēmušas tumši zilganu, mēļu krāsu. Bet bērzi spīd balti, bērzi mani mi|ākie koki, kaut gan no tiem žagatus lauza … Sulas jau ieurbtas. Pie garajām mēlītēm, pār kurām vēl pāri iesistas īsākas un pamatotas uz stāvoša kociņa, nolikti spaiņi. No tālienes dzird dunoņu. Zvana. Un man sirds tik tīra, esmu tik laimīgs un raugos tik spirgti uz austrumiem, kur pašu laiku saule taisās lēkt. Uzejam uz lielā ceļa. Tur jau iet pa pāriem citi. Dziedāt, dziedāt! Un es esmu tik labs, tik labs! …
To atminos, it kā kad tas patlaban būtu noticis.
Ziedonis. Vēl rita rasa āboltiņā. Bet es pa ežu šmaucu uz skolu, grāmatiņas lakatiņā iesējis. Sis svētdienas skolas vasara manim lieliski patīk. Satieku atkal biedrus, redzu skolotāju, kurš manim dod grāmatas lasīt. Un par visām lielām: arī viņa tur ir! Esmu jau iemīlējies. Tas ir lik savādi savādi. Nezinu, kāpēc, bet, tiklīdz es Mariju ieraugu, tad manim top tik silti silti ap sirdi. A\anim ir tā, it kā kad viņa paceltu mani augstāku, it kā man vajadzētu lidot. Bet es ar Mariju vēl neesmu runājis, ne vārdu teicis. Tikai arvien es par viņu domāju.
«Kaut mēs drīkstētu abi kopā staigāt, lasīt un viens otru uzlūkoti …»
Marijai ir kupli, brūni mati. Un viņa ir tik picklājiga, tik kārtīga. Nekad viņa neskrej, lielākais teciņus, bet tas notiek tik glīti, ka prieks to redzēt. Diezin vai tikai es viņai patīku?
Kaut viens manim to pateiktu! Ak, kā es to gribētu zināti Mājas, kur Marija dzīvo, manim ir svētums. Es tās esmu par gabalu redzējis. Stāvēju kalnā un skatījos ilgi ilgi pār druvām un pļavām.
«Tur viņa dzīvo, mana Marijai Ko gan viņa dara?» es domāju, un manim uznāca gandrīz raudas.
Reiz es Mariju nejauši ceļā satiku. Tad manim vai sirds pamira. Es pacēlu roku un gribēju viņu sveicināt, bet viņa aizsteidzās garām. Es tūliņ neskatījos viņai pakaļ. Pagaidīju brītiņu un tad apgriezos. Viņa mirdzēja, jā, mirdzēja saules spožumā …
Un kāpēc es tagad viņas vairs nemīlu? Dievs to zina! Varbūt es esmu ļauns, varbūt tāpēc, ka viņas neesmu ilgus gadus redzējis. Un nu jau es esmu tik tāļu, ka varu smieties par mīlestību. Vajaga tikai iesākt!…
Pie lampas gaismas lasu veco «Tautas biedri». Iz sānu istabas dzirdu klusus, noslāpētus kunkstienus. Mans brālis, ar kuru es vēl priekš kāda mēneša ragutiņās vizinājos, ir slims, uz nāvi slims. Jau nedēļu viņš nav nekā ēdis, jā, drusciņ, mazu drusciņ… Un pastāvīgi, pastāvīgi viņš vaid. Es nevaru panest šos vaidienus. Bet mamma sēd pie viņa gultas, kura ievilkta istabas vidū, jo pie vienas sienas ir par vēsu, pie otras par karstu. Kas to var izteikt, kā es savu brālīti mīlēju, bet viņa vaidieni mani griež kā ar nažiem. Es atdotu visu, visu, kas manim pieder, ja viņš tikai vienu vienīgu stundiņu nekunkstētu. Bet viņš vaid pastāvīgi. Pamostos es naktī: brālīts kunkst, lēni, klusi, bet kunkst. Es salieku rokas un lūdzu dievu, lai viņš atvieglo brālītim vājibu, beidzot es šņukstu. Bet brālīts vaid joprojām . . .
Un, lasot laikrakstu, es nevaru saprast, ko es lasu, dzirdu vienīgi brālīša kunkstienus. Beidzot viņš apklust, un man paliek labāk ap sirdi. Tā paiet labs bridis. Piepeši mammiņa ieskrej pie manis, bāla, novārguse, un pamirušā balsī saka: «Jānīt, nāc, saki brālīšam pēdējo labu nakti! …»
Man notirpst visi locekļi. Es ieskreju sānu istabā.
Mate izceļ brālīti iz gultas un tura uz savām rokām. Bralits, liekas, raugās tāļu tāļu, viņa acis ir miglainas, bet seja apskaidrota. Mēs visi skatāmies, kā viņš mirst. Pie mutītes parā dās slapjumiņš. Māte to raudādama noskūpsta. Māte, ak jā. māte! Te manim pietrūkst vārdu … Un laimīgs viņš, kurš mira uz mātes rokām. Diezin kur un kā es nomiršu!
Viņu ieguldīja melnā, košā zārkā, un manim izlikās, it kā kad viņš būtu garāks izaudzis.
Un baltas baltas drāniņas viņam uzvilka. Tad zārku iznesa pieliekamā kambarī, kurš bija auksts. Toreiz stipri sala. Bija janvāra mēnesis. Un manim sirds vai pušu lūza, iedomājot, ka viņam tagad jāguļ vienam aukstumā. Pāra dienas es raudāju un nevarēju ne ar vienu runāt. Manim vairs nepalika itin nekas. Un arī es vēlējos mirt. Naktī es piecēlos un tumsā izgāju viens pats ārā, aukstajā kambarī. Tur es aptaustīju zārku un saļimu uz ceļiem. Es laikam būtu pilnīgi sastindzis, ja māte nebūtu dzirdējuse mani izejot un velti gaidijuse uz atpakaļnākšanu. Viņa mani ieveda pusdzīvu istabā. Kad brāli apglabāja, tajā dienā es staigāju it kā pa sapni. Asaras manim vairs neradās acīs. Es biju pilnīgi bez spēka. Tikai tad atkal iesāku raudāt, kad ieraudzīju, cik koši viņš zārkā dusēja un sveces dega zārkam visapkārt. Zaļās skujiņas smaršoja, un ļaudis dziedāja:
«Nāve, kas mūs šeitan šķīra, I'ur inūs mūžam neizšķirs! .. .»
Uz kapsētu es nevareju līdzi braukt. Es biju par vāju un nespēcīgu. Tikai tad, kad zārku izveda pa vārtiem, es iztecēju ārā un vēlreiz paskatījos …
«Lai viņi tevi ielaiž kapā, atstāj vienu, mēs tomēr vienreiz redzēsimies!» es domāju. Un tad, istabā iegājis, es skatījos kā bezprātīgs ilgi uz ar sniegu apklātiem laukiem .. .