Arī šodien, kur es šīs rindiņas rakstu, manim nolist asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labaku. Es redzu, ka dvēseles kumēdiņi ir dziļas traģikas pilni un ka ari pagātnes traģika ir jānes tagadnei. Mēs tiešām bijām labāki, nekā mēs tagad esam. Bērnības dienas, tās ir baltas, svētas dienas. Lai viņas mūsu atmiņu biežāki apciemotu!
Ak poēzija! Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt dzeju! Nevis mākslas, bet savas sirds dzeju. Jūs esiet lieli grēcinieki, daudz daudz lielāki, nekā jūs to domājiet. Un dzeja, tas balzams priekš grēcinieka sirds. Tad ir, kā Ļermontovs saka:
«H BepHTca, h n^a'ieTCsi, H tsk .nerra, .nerra …»
Tukša ir ši pasaule, niecīga un nepatīkama. Ti'.ai pagātne dzīvo. Tā atdzimst ar saviem daiļumiem kā ziedoni. ar rozēm un mirtēm. Veikals padara tagadni smirdošu, neci! vēcīgu. Un viss, kas labs un daiļš, tiek samīts un apsmiets. Ari es esmu kļuvis tik moderns, ka situ pie savām krūtīm un saku: tas ir elektrības un gaismas laikmets …
Bet, diemžēl, mums nav tik daudz dūšas raudāt par mūsu aklību, un, lai mēs varētu droši smieties, tad nosauksim tos tēlus, kuri mums kā daiļumi uzmācas, par dvēseles kumēdiņiem.
PĪĻU MEDĪBĀS
NO rīta, ap pulksten septiņiem, brokastu ieturējuši, mēs braucām uz Gaujas attakām. Es neesmu mednieks, bet pašapzinīgi es turēju bisi uz klēpja; pie tam es jutos itin kā apspiests: es braucu uz pīļu medibām pirmo reizi savā mūžā. Meža kungs kučierēja, aiz mums brauca vēl otrs pāris medinieku, un labu gabalu mums priekšā tecēja suņi, baltais Rakars un dzeltenā, baltraibā Freija, reižu reizām apstādamies, apošņādami zemi. Uz brīdi tie pazuda mežā, kurš svinīgi klusēja, it kā domādams lielu, strauju domu, it kā sagatavodamies uz brīnišķu dzeju, pār kuru jūlija mēneša karstā saule taisījās drīzi pacelties pāri un vizināt taureņus, bites, vabolītes un putnus pa saviem balti lies mainajiem gaismas plūdiem. Es sāku sevī just lielisku spēku un dzīves prieku. Tilts nodimdēja, un apakšā nozibēja seklais, bet platais strauts ar sudrabainiem vilnīšiem, tik skaidrs un tīrs, tā ka manim bija jāpabrīnas, jo strauts iztecēja iz tuvējā purva. Izcirtuma malā spīd egles ar sarkanām, apsvilušām skujām, malkas cirtēji dūšīgi cērt, un pie ugunskura stāv zēns ar izbuži- nātiem matiem. Tie ir sarkani, gluži kā apsvilušu egļu skujas. Izbraucam uz pļavu ceļa. Vesels bars pļāvēju sila malā. Vīrieši mūs sveicina. Es labprāt uzsmaidu veselīgajām zeltenēm, kuras baltām kājām min uz zaļās pļavas. Gaišmatainā, jaunākā, pat mani uzskata, es labprāt tai uzsmaidītu, bet manim trūkst to vajadzīgo īsteno smaidu, kuri te būtu vietā. Es esmu šiem ļaudīm svešs, kaut gan tic manim tik mīļi, ka es vēl ilgi skatos atpakaļ. Taisnību sakot, to jauno gaišmataino meiteni es labprāt būtu nobučojis, viņu apkampis, jā, es atteiktos no pīļu medībām, no jautrajām tērzēm ar biedriem, lai varētu kādu brīdi pavadīt ar lauku puķi, kurai par manu sirdi lielāka vara nekā man pašam. Garas un plašas ir pļavas, un visa košā, kuplā sila mala liekas atrodoties pilnības apsardzībā.
Braucam labu brīdi. Pakalnē, pie meža sarga mājām, pieturam. Divi meža sargi bisēm plecos jau mūs gaida. Zirgus atstājam viņu mājās un ejam kājām srnaršīgam silam cauri uz tuvāko attaku. Iebridām ūdeņainā zālē. Pļavas vidū spīdēja vecā Gauja, klusa un drūma, bez viļņiem, bez šalkoņas. No skumjām jūtām pārņemts, es brienu meža kungam līdzās līdz dumbrai- najani krastam, Rakars ar Freiju pazuduši ašķos, tikai pēc čaukstoņas un ašķu kustēšanās var nomanīt, kur tie apmēram ložņā. Svirks! Divas pīles paceļas. Es nodrebu un paceļu bisi.
«Nešaujat,» meža kungs saka, «tām te ir bērni.»
Bet viņš to saka par vēlu. Šāviens norib, un pile nokrīt kārklu cerā.
«Meklē rokā!» meža kungs dusmīgi Frcijai uzsauc. Viņš par mani dusmojas. Manim metas žēl nabaga putna, bet, kas padarīts, tas padarīts. Freija iznes pīli iz kārklu cera. Tā ir «merc- p:ie». Pašapzinīgi es to turu rokā, bet meža kungs manim to atņem, satver to cieši un sit viņas galvu pret bises stobru, lai tā drīzāk nobeigtu nāves cīņu. Sajā brīdī dzeltenbalti putniņi peld pār ūdeni. Tie ir maziņi, nekas citi kā mazie cālīši, kuru mati es nošāvu. Man top karsti, sirds manim sažņaudzas. Bet, pirms es spēju tālāk domāt par mazo putnu likteni, norīb vēl viens šāviens. Es paskatos augšup, vairāk pīles paceļas gaisā, divas krīt, viena pazūd ūdenī, otru nes Rakars iz ašķiem. Te piepeši paee|as vesels bars brangu pīļu iz niedrēm. Sauj mani biedri, šauj meža kungs un arī meža sargi. Un ari es, lai pīles nav vairs pa šāvienam, izšauju bez kārtīgas mērķēšanas uz to pusi, kur putni aizskrej. Mēs ejam arvien tāļāku gar attakām Bieži norīb šāvieni, es pieronu, ne tikvien pieronu šiem rībieniem, mani pārņem lieliska kaislība šaut un atkal šaut. Un pēc kāda brīža manim ir zuduse visa līdzcietība ar nabaga putniem, kuri priekš kādām stundām brīvajā, klusajā dabā baudīja laimīgu dzimtas dzīvi. Man liekas, it kā bise būtu mana vadone un es viņas apmāts vergs, kuram pavēlēts nokaut un atkal nokaut
Saule ceļas arvien augstāki, arvien stiprāki tā spiež uz mūsu galvām. Es samērcēju ūdenī savu platmali, to izspaidu un uzlieku galvā, lai tā dzesētos un atspirgtu lielajā karstumā. Un atkal es ieraugu uz ūdens līmeņa — starp baltajām puķēm peld balti dzeltenie cibulīši čiepstēdami, izmisuši, vajāti. Iz zāles izceļas pīle. Noplīkš vairāk šāvienu, bet pīle nekrīt, un manim paliek labāki ap sirdi. Paiet kāda stunda. Mēs arvienu vēl bradājam gar attakām. Mazo pīlēnu vairāk neredz, un manim uznāk atkal liela šaušanas kāre. Pamazām es kļūstu vienaldzīgs pret apkārtējo radību, tikai šaut manim gribas. Es topu godkārīgs un skaudīgs, jo mani biedri šauj labāki par mani. Klusībā es dusmojos par katru savu aplamu šāvienu un sajūtu to kā gandarījumu, ja biedri aizšauj mērķim garām. Meža kungs izšauj reti, viņš ir tik galants un aiztaupa priekš mums, saviem viesiem, šo prieku. Bet labprāt viņš ieliek savā medinieka tarbā pa pīlei un nodod tās tāļāk meža sargiem, kuriem nasta plecus nespiež tik smagi kā mums.