«Pakutini to puiku!» Anna no augšas šķūņa logā smējās.
«Vai Jenci?» Jānis, ar dakšām siena gristi celdams, jautāja
«Nu, tak jau Jenci! Padod man viņu šur'!»
«Ko nu mels!» es Annai dusmīgi teicu. Man bija kas svarīgs uz sirds, tāpēc man nepatika, ka Anna mūs traucēja. Katru acumirkli es biju gatavs Jānim kaut ko «paprasīt». Lūgt pie mums uz laukiem nebija modē, mēs tik tā «prasījām».
«Jencīt, ej nu nost!» Jānis teica. «Uzdursies uz dakšām!»
«Ko es te ļaunu daru?»
«Ej labāk nost!»
«Uz kurieni tad?»
«Ej palūko, vai Lejupē nav vēžu.»
«Nav!» es cieši teicu.
«Kā nu nav!» Anna, izlikdamās, ka gribētu nopietni runāt, par mani jokoja.
«Ej, ko tu zini!» es atcirtu.
«Jencīt, kura upe nu bez vēžu?» Jānis pasmējās.
«Nav,» es teicu, «nav tur vēžu! Bet zivis ir gan!»
«Tā?» Jānis acis ieplēta. «Vai daudz?»
«Vakar vienu redzēju, bija tāda paliela, šitāda!» es pie grābekļa kāta rādīju zivs gaiumu.
«Nu jau Jencīts melo!» Anna smējās.
«Nudie' es redzēju — šitik garu, spurus vien saulē grozīja!»
«Melo, melo!» Anna iekliedzās.
«Ak tu!» es aiz dusmām Annu bulu vai piekāvis, bet viņa bija mana krustmāte. Lai nu arī krustmāte, bet ne tik lielišķi runāti Viņas, tāpat arī citu meitiešu smiekli un runas man nekad nepatika. Meitieši arvien mani uzskatīja kā bērnu, kā maziņu nejēgu, kuram nekā nevar ticēt, dot, kurš nekā nezin utt. Šīs lielmanības pēc man meitieši riebtin riebās.
«Meitiešiem gan prāta nav!» es klusām Jānim teicu.
«Tev taisniba! Nav ar!» Jānis pasmējās.
Jānis bija mans draugs. Viņš mani arvien aizstāvēja. Bet, kas man visvairāk patika, tas bija viņa nopietnais skats uz mani, kad mēs divi vien kur nebūt sēdējām.
«Vai tev ir vaļas?» es prasīju.
«Ir, bet ilgi nav, drīz būs jāiet, pļavā siens jāizārda!»
«Iesim zvejot!» es teicu.
«Nav zivju, Jencit!» Jānis apgalvoja. «Agrāk tepat atori bija pilni asaru un vēdze|u. tagad meklē!»
«Bet palūkosim, varbūt izvilksim kādu līdaciņu! Līdaciņas te vēl ir, tur aiz kārkliem, tajā alorā!»
«Nu, nezin vis?»
«Ir, ir! Es zinu, ka ir!» es apgalvoju.
«Nu labi, tad iesim!» Jānis labsirdīgi teica, izvilka no šķūņa apakšas dalbu un nocēla dukuri, kurš pie šķūņa pakaļsienas uz vadža karājās. Tāds bija Jānis! Bet meitieši, tie tik zināja pateikt: «Jencit, vai būsi mierā!» — jeb kā krustmāte Anna: «Jencīt. nomazgā mutīt'!» Sirds man aiz dusmām vai pušu plīsa, kad meitieši siena laikā vaļas brīžos šuva un pie tam runāja par puisiešiem, ka tie dzerot, nelāgi izturoties, dzīvojot no vienas dienas otrā …
«Nu, jūs esat simtreiz sliktākas!» es teicu, bet turējos no meitām labi attālu, jo tās mani mēdza saķert un tad pērt. Viņas mani pēra tāpat pa jokam. Tad es spēru ar kājām, brēcu negantā balsī un lamājos visiem tiem vārdiem, kurus es no čigāniem un no Zīļu tēva krogā biju dzirdējis. Zīļu tēvs bija lielākais dzērājs visā apgabalā un prata uz to smalkāko lamāties. Ar sevišķu mākslu viņš prata vajadzības brīdī izšņākt: «Nešpetnis!» Tad vajadzēja ticēt, ka tas, kuru Zī|u tēvs lamā, tiešām ir «nešpetnis». Kas nešpetnis ir, to es nezināju, bet kas labs viņš nevarēja būt.
Reiz man likās, ka Jānis mani mazāk ievēro nekā agrāk. Es )amanlju, ka tā ir: kur Anna, tur — viņš!
«Ak šitā!» es domāju. «Diezin vai tik abi negrib precēties?»
Nākošā reizā, kad Jānis jāja zirgus pieguļā, es aizplesos ziņām līdzi, lai gan māte teica: «Diezin ko tu tur darīsi?»
Ko es tur darīšu, to jautāt man nenāca ne prātā. Man tikai gribējās būt pieguļā. Pieguļa nebija nekur tālu, turpat aiz ganību pirmajām eglēm, kādu pusversti no mājas. Mēs sakūrām uguni. Es līdzās ugunskuram satinos villainē un likos zemē. Zirgi izklīda pa ciņaino purvāju, kurā zāle aug vai līdz jostas vietai. Redzēju, kā pacēlās migla, kā sikspārņi lidoja ap liesmām, kā dūmi cēlās un zuda, — dzirdēju, kā zirgi sprauslāja, kā zeme nodimdēja, kad tie sapīti smagiem soļiem pa purvāju lēca, kā pulksteņi maigi noskanēja, kā ieķērcās vārna, kura, kuplajā eglē sēdot, bija no uguns vai zirgiem izbaidīta. Bet visam šim pieguļas burvīgumam trūka istenās, laimīgās vēsmas, kura citkārt mani šādā gadījienā apņēma. Šoreiz Jānis bija tāds domīgs, atturīgs no runām, tas bija iemesls šā vakara iespaidam. Jānis sēdēja ar seju pret uguni, ceļus uz augšu savilcis, ap kuriem tas turēja apkampis rokas. Viņš lūkojās stīvi kvēlēs un neteica nekā, lai gan es ar mietiņu bakstīju ugunskuru, tā ka dzirkstēs šķīda uz visām pusēm.
«Laid mani mierā!» viņš beidzot strupi sacīja. «Vai nevari gulēt!»
Brīnums, citām reizēm viņš man nekad nelika pieguļā gulēt, gluži otrādi, viņš kutināja man kāju apakšas, ja es sāku snaust.