«Ej, Jāni! Vai tu slims esi?» es prasīju.
«Nē!»
«Miegs nāk?»
«Nezin kas ir, nāk …»
«Laikam šodien par daudz sastrādājies?» «J-ā.»
Mēs brītiņu klusējām.
«Jāni!» es iesāku.
«Jā?» viņš it kā atmodās.
«Vai … vai — tu .. .» es stostījos.
«Nu, kas ir?»
«Vai tu precēsi krustmāti Annu?»
Jānis acīm redzot vēl nosarka, lai gan tas jau uguns spīdumā bija sārts.
«Ko — Annu? Kas to teica?»
«Neviens! Pats tā domāju!»
«Ekur prātnieks! Nu guli vien labāk. Tu esi vēl par jaunu īunāt par precēšanos.»
Es arī likos gulēt, redzēdams, ka ar Jāni šoreiz nekas nav iesākams. Cik ilgi es biju aizmidzis, to nezinu, bet piepeši es uzmodos. Karstums no uguns un vēsums no purvāja puses mani turēja tādā stāvoklī, ka pieguļa uz reizi likās visai nepatīkama. Es gribēju piecelties un apskatīties pēc Jāņa, bet vēl nepārgāju- šais gurdenums mani atturēja. Acu plakstiņi bija tik stīvi, ka tos ar mokām uz pusi atvēru. Es mazliet pagriezos uz sāniem un ieraudzīju: kādus desmit soļus no ugunskura uz lielā ganību akmens sēdēja Jānis un viņam līdzās kāda sieviete.
«Kad tik Jancis neuzmostas», sieviete teica.
«Aklu tāda!» es domāju, jo krustmātes Annas balsi labi pazinu.
«Vai zini ko, Anna?» Jānis smējās. «Jencis man pirmīt prasīja, vai es tevi precēšot!»
«Palaidnis tāds, žagarus pelnījis!» Anna ar mātes cienību noteica.
«Žagari — tev pašai!» es domāju, uzmanīgāk abus nakts putnus aplūkodams. Tur viņi abi saķērušies sēdēja un runāja, drīz klusāki, drīz stiprāki.
«Nav jāšaubās, tie precēsies!» es domāju. «Tātad drīz kaus vērsi, slaktēs pāri cūkas, sivēnus, darīs alu, izpušķos sētu, un tad kāzas gatavas! Lai tik sabrauc viesi, sanāk muzikanti, tad jandāliņš ies vaļā!»
Bet, paskatoties uz mīlīgo pāri, es nesajulu sevišķa prieka. Kā Jānis, tik prātīgs, nopietns vīrietis, tā var ākstīties? Lai precas, tā ir cita lieta, tēvs un māte ari ir precējušies, bet ne tā, nakts laikā, ganībās bučoties! Man pārskrēja drebuļi pār kauliem, kad es redzēju, cik gļēvi Jānis apkampa Annas kaklu!
«Vai tas nav grēks?» es domāju. «Zināms, ka tas ir grēks! Lai bučojas dienā, kad visi redz. Kas tur par grēku, kad mīlējās, kad grib precēties, — tur grēka nav! Bet tā, nakts laikā …»
«Krrriāā-kvā!» es iebrēcos kā vārna, gribēdams, lai tie met mieru mīlināšanai, jo man apnika skatīties un aizmigt tik drīz nevarēju.
«Klau, vārna, — ko tā brēc?» Jānis bažījās.
«Nudie', tas ir Jencs! Saki, ko gribi, tas ir Jencs!»
«Nebij, nebij Jencīts, vārna bija!»
«Ej nu, nestāsti niekus!» Anna tiepās. «Vai nu es vārnas balss nepazīstu! … Paga!» Vii,ia man lēnām pienāca klāt, katūna kleita vien nošvīkstēja, un piebāza savu degunu gluži tuvu pie manas sejas klāt. Par laimi mana seja nebija pret uguni, tā ka Anna nevarēja pamanīt, ka mani mutes kaktiņi uz smiekliem raustījās. Viņa paņēma manu roku un to atkal palaida. Es rokai ļāvu slābani nokrist.
«Jencīts guļ!» Anna aiziedama stipri čukstēja. «Tak tā ir vārna bijuse!»
«Es jau tev teicu!» Jānis piebilda.
«Ja rudenī varēs kāzas taisīt, tad ir labi! Bet še mēs nākošā gadā nepaliksim! Saņem dzirnavu krogu! Paspēlēt jau nepaspēlēsi. Tur ir visi krodzinieki cauri tikuši. Ja tev pietrūks, es pielikšu savu naudu.
«Cik tad tev ir?» Jānis nedroši jautāja.
«Simts sešdesmit tīrā naudā… Zaļupam aizdotas naudas astoņdesmit rubļi,» Anna teica.
«Ekur māna!» es domāju. «Diezin kur šai tik daudz naudas cēlās!»
«Diezgan būtu, bet diezin ko tavējie teiks?» Jānis bažījās.
«Kas viņiem ko teikt! Uz sestdienu brauksim uz mācītāju, lai saimnieks dod zirgu, vairāk nekā!»
«Nu labi!» Jānis it kā atvieglots noteica.
Drīz pēc tam Anna aizsteidzās pār noru uz māju. Jānis aizgāja uz zirgiem, kuri tuvu labībai varēja būt.
«Ta' nu precēsies un no mums aizies!» es domāju, un žēlabas mani pārņēma. «Jānis paņems manu krustmāti. Ja Jānis būs manas krustmātes vīrs, tad viņš būs mans krusttēvs . .. Viss būtu labi, jā viņš tik paliktu še, mūsu mājā!»
Nedēju vēlāk pēc šīs pieguļas es jau Jāni saucu par krusttēvu. Derības tika nosvinētas. Jānis tajā vakarā bija ļoti jautrs un apsolīja mani likt «izštudierēt vai par dakteri». Lai gan es tūliņ nojaudu, ka Jānis apsola par daudz, tomēr dažas cerības es uz viņu liku. Arvien viņš man palīdzēja ar darbu un ar padomu. Un nu tas vēl nodomāja tapt par manu radinieku! Caur to, ka Anna bija Jāņa līgava, es sāku arī krustmāti vairāk cienīt, lai gan īsti draugi mēs nekad nepalikām.
Gads bija pagājis. Krusttēvs Jānis ar savu sievu Annu dzīvoja dzirnavu krodziņā, kuru tie pavasarī bija uzņēmuši uz renti. Reižu reizēm es viņus apmeklēju un paliku tur vairāk dienas, it sevišķi dzirnavu un ezera dēļ, kur es iepazinos ar neredzētām lietām. Tur varēja arī ar laivu pabraukāties. Krustmāte Anna, likās, vairs tik daudz nesmējās kā agrāki, viņa pat pret mani izturējās kārtīgi un nopietni. Tā ka manis no dzirnavām projām nedzina, tad es paliku tur tik ilgi, kamēr vectēvs brauca malt, un tad beidzot mani sēdināja uz miltu vezuma. Kad mēs aizbraucām, tad es vēl ilgi atpakaļ skatījos. Krusttēvs Jānis stāvēja dzirnavu klētiņas priekšā un vicināja ar cepuri. Es, vectēvam aiz muguras sēdēdams, sāku raudāt.
«KO tu raudi, kas tev kait?» vectēvs jokoja.
«Ej! Jūs visi esat tādi… tik smejaties vien: puika, puika, puika! … Nu, kas tad būtu, ja es meitene būtu? … Kjuttēvs ir tomēr tas labākais!…»
Reiz, mājā būdams, pamanīju, ka tēvs, māte, vectēvs un vecmāte top domīgi, parunā gan, bet tad atkal paliek klusu un ilgu laiku nesaka ne vārda.
«Ej nu tu uz dzirnavām!» tēvs dārza klētiņā, medus kāri sagriezdams uz šķīvja, uz māti sacīja.