Māte tik nopūtās, saģērbās svētdienas drānās, iesēja šķīvi ar medu baltā lakatiņā un izgāja pa vārtiem. Manis viņa līdzi neņēma, lai gan es diņģējos kā žīds, māti līdi pašam silam pavadīdams.
«Tevi aizvedīs tēvs uz svētdienu turp,» viņa teica.
«Nu labi, uz svētdienu!» es domāju un atgriezos svilpodams.
Otrā rītā es izdzirdu, ka krustmāte Anna mirusi. Viss ienaids pret meitiešiem bija uz reizi izdeldēts. Lieliskas žēlabas mani pārņēma. Krustmāte Anna bija tā, kas man uz ziemas svētkiem dāvāja gan cimdus, gan zeķes, grāmatas, rakstāmas lietas, — kas vienu un otru no manām vajadzībām bija ievērojuse, un nu tā gulēja salta, nedzīva un nevarēja vairs jautra būt, smieties, tā ka visa birze atskanēja! Vai tas varēja būt? Vai cilvēks tiešām tā var nomirt, te būt, te piepeši izzust uz visiem laikiem no mūsu vidus? Es raudāju gandrīz veselu dienu, apstājos, padomāju un tad raudāju atkal, kamēr vairs neviena asara netecēja. Bet sirds sāpēja joprojām. Tikai otrajā dienā man iegribējās ēst. Sāka rīkoties uz bērēm, kurām tūliņ svētdienā vajadzēja notikt.
Svētdienā jau no rīta tēvs, māte un es priekšiņā vienos ratos un vectēvs ar vecmāti otrajos ratos aizbraucām uz bēru māju. Dzirnavām klāt braucot, krusttēvs mums nāca pretī. Bēdīgs viņš bija, bet raudāt neraudāja. Tikai no viņa trīcošās balss es nomanīju, ka tam sirds sāp. Māte, tēvs, vectēvs un vecmāte iegāja istabā, kur atradās jau daži citi bēru viesi. Es paliku pagalmā, bīdamies krustmāti kā mironi ieraudzīt.
Zosis kladzinādamas man plijās virsū. Es tās ar rīksti aizbaidīju un tad skumji lūkojos uz dzirnavu ezeru, kura viļņi zem apmākušās debess izskatījās tumšpelēki un neveikli, smagi cilājās. Te iznāca krusttēvs Jānis, saņēma mani pie rokas un veda uz klētiņu, zem kuras atradās pagrabs.
«Nāc šur', Jencīt!» viņš drebošu balsi teica.
Mēs iegājām pagrabā. Es ieraudzīju uz dēļiem, kas pār apcirkni bija pārlikti, divus zārkus, vienu lielu — melni krāsotu, otru maziņu — baltu. Krusttēvs Jānis nocēla zārkiem vākus, paņēma mani uz rokas, pacēla, lai es redzētu līķus.
«Vai tu to pazīsti, Jencīt?» krusttēvs Jānis, savu bārzdaino vaigu pie mana vaiga piespiezdams, šņukstēja. Asaras tam sāka līt pār vaigiem . ..
Es pazinu: tā bija krustmāte Anna, bāla, svešāda, sakniebtām, zilganām- lūpām. Līdzās viņai gulēja mazs bērna līķī- tis… Smacējošs līķa tvans sita man pretī. Es jutu, ka man metas krūtis un kaklā karsti un siltas asaras lija pār vaigiem.
«Tāda ir, Jencīt, cilvēka gaita!» krusttēvs Jānis čukstēja. Es uz viņu paskatījos. Viņš bija pārvērties, izlikās it kā nespēka pārņemts un grīļojās, satverdams zārka vāku, lai ar to apklātu savas mīļotās sievas līķi.
BALTAIS ZVIRBULIS
No cikla «Iz maniem bērnības laikiem»
ie spirta laišanas brankūzi manim nepatikās. Muižas kungs bija tik žēlīgs un mani aizsauca par savu kučieri. Dzīve bija, kā jau daždien pie kungiem dienot. Brīvs ne acumirkļa, bet paēdis — un ko tad vairāk! Kamēr muižas kungs bija neprecējies, tikmēr gāja labi. Lielskungs mūsu darīšanās tiklab kā nemaz neiemaisījās. Viņam bija sava fabrika, un turp viņš brauca katru dienu pa reizes divas. Ko ara, sēja un pļāva, tas viņam bija vienalga. Franču inženiers tam braukāja pastāvīgi līdz un mānija viņu uz nebēdu. Bet muižas kungs bija saprātīgs zemkopis un krietns saimniekotājs. Zināms, kad sakaitināji, tad zināji, ko dabūsi. Bet vispārīgi par viņu ne vārdam vietas. Tikai vienā ziņā viņš bija pārskatījies. To madāmu bija tādu negantu paņēmis. Tiklīdz cienīgmāte atnāca, viss pārgrozījās. Viņai bija sava meita līdz, vāciete, nesmuka kā čigāniete, bet pucējās tāpat kā cienīgā. Pati cienīgā bija kā
jau daždien smalkākas kārtas, dzēra kafiju un nēsāja ausīs zelta riņķus. Bet no dabas tā bija neganta. Reizēm nekas: iznāca, pasmējās, solījās manim izgādāt smukāko muižas meitu par sievu, bet, kad uznāca pērkons, tad arī rūca un spārdījās. Pats muižas kungs no viņas bijās. Gadījās, kad es cienīgmāti vēžu vai nu uz daktera māju, vai uz dzirnavām, kur nu viņai iepatikās braukt, satiekam ce|ā lielkungu. Tas brauc: zirgi vienās putās. «Tprr!» viņš savam kučierim saka un māj manim ar roku, lai arī es pieturu. Tad lielskungs manai cienīgai uzprasa: «Kā jums iet? Ko dara krustdēls? Vai visi veseli?» Tikai muižas kungu pie vārda nesauca. «Labi, viss labi, barona kungs,» viņa saka, «bet…» Un tad nāca sūdzības. Visus viņa apsūdzēja, pat melderi, pie kura tā bieži viesojās. Es vāciski tik daudz sapratu: muižā dzīvodams, iemācījos pat rakstīt un rēķināt. Dzirdu un klausos, ka mana pavēlētāja nav ar neko mierā. Un tas lielkungam patika. Tikai par fabriku viņa priecājās un nezināja, kā to slavēt. Tas lielkungam vēl vairāk gāja pie sirds. Zirgs nestāv, bet cienīgā stāsta.
«Sliņķi, viņi visi ir sliņķi,» es dzirdu, viņa saka. «Viņi jūs, barona kungs, izposta. Par maz viņus soda.»
Lielskungs sarauj uzacis. Viņš nebija cilvēku mocītājs. Bet, tiklīdz šī mana, ka lielkungam tas nepatīk, tad sāk lielīt lielkunga jaunos suņus, cik tie skaisti un gudri. Savus suņus lielskungs mīlēja vairāk nekā lielmāti. Kur brauca vai gāja, — suņi līdz un tik laiza lielkungam rokas, smilkst un tek, ka prieks redzēt. Bet lielmātes neņēma nekur līdz. Tā dzīvoja par sevi, preilene klāt, iznāk, nesaka ne vārda, tāda drūma, cilvēki pabučo roku, un atkal ieiet pilī. Iet no rītiem abi pastaigāties pa Lielo kalnu, lielmāte iet soļu divdesmit pa priekšu, tad nāk lielskungs, bet kopā nekad. Kas nu mums gar to par daļu, kung^ lieta un darīšana. Bet mūsu madāma muižā vai otrs lielskungs. Ko viņa gribēja, tam vajadzēja notikt.