Tā reiz aizvedu cienīgo uz dzirnavām, tur liela balle: strožs ar savu madāmu, baznīcas krodzinieks ar sievu un tā visi tie, kuri bija no lielkungu smakas un stāvēja zem mūsu lielkunga. Muižas kungam nebija vaļas. Tas arī ar melderi lāgā nesatika. Tā nu piebraucam. Visi jau mūs gaida. Es iebraucu ratus vāgūzi, padaru, kas darāms, un izgājis nostājos uz dambja un skatos pār ezeru. Tur plunkšķinās pīles, un es ar dzirnavu puisi sāku runāt, sak, kas tā par lietu, zivis var redzēt, peld vai biezs, bet murns uz muižu nesūta.
«Sak, vai nu tas priekš jums,» puisis atbild. «Ja gribat, zvejojiet paši!»
Bet es skatos: peld lielas karūsas un šmaugas līdakas, ka tīri prieks redzēt. Un tā nu abi runājam, ko zinādami, kad es piepeši dzirdu, sauc:
«Kriša, Kriša!»
Cienīgās balss, un es metos uz ceriņu pusi, kur ciemiņi laubītē sagāja. Pieskrēju, redzu, visi skatās kā gaisā, mētā rokas, grozās un stiepjas, un glūn uz koku zariem. Toreiz ap dzirnavām auga oši un ozoli. Sitais klajums, kur tagad tīrumi līdz Svilai, tolaik bija purvs un mežs. Ap klēti līdz pat upei bija piestādīts ceriņu un šādu tādu dārza koku, cik tālu zeme bija sausa. Var teikt: pus dārzs, pus mežs! Tur nu visi stāv, skatās un brīnās. Un mana cienīgā tik laimīga, smaida, liek roku pie pieres, lai saule acīs nespīd, un veras, veras, it kā uz eņģeļiem raudzītos…
«Kas tad nu?» es domāju. «Vai līdakas pa gaisu skrej, ka visi aiz brīnumiem kā apstulbuši?»
«A, tu, Kriša!» cienīgā, mani ieraudzījusi, iekliedzās. «Palūk, Kriša, balts zvirbulis!»
Domāju, — vai nu prātīgi, balts zvirbulis, tas tik tā izrunāts kā pa jokam bērnu pasakās, pats tādu redzējis nebiju. Visi mētā rokām, sauc: «Shhh!» Zvirbuļu bars paceļas no ķiršiem, un nudie, viens balts, kā no pirts nākdams.
«Ai, cik skaists, cik balts!» mūsu cienīgā sauca. «Kriša, tevim šis zvirbulis ir jānoķer!»
«Jānoķer?» es saku. «Bet, cienīgā madāma, es pa gaisu neprotu lidot!
«Muļķi, ar lamatām ķer putnus, ar cilpām!» viņa pārskaitusies kliedz. «Un nav vis pa gaisu jāskrej!»
«Slikti būs,» es domāju, «ja pretosies, labāk saki, ka ķersi, vai nu to zvirbuli saķersi, tā pavisam cita lieta.»
«Nu labi,» es saku, «es mēģināšu, bet viegls darbs tas nav!»
«Nu, tad gādā, ka zvirbulis rokā!» madāma saka. «Ja saķersi, dabūsi rubli, ja ne, tad »
Es nu sāku apkārt ložņāt kā pats burvis. Gudrojām visādi ar dzirnavu puisi. Taisījām lamatas, sējām cilpas, grauzdējām kaņepes ar taukiem, lai tik zvirbuli dabūtu rokā. Bet to dienu no zvirbuļa ne domāt. Gudrinieks, tāpēc šis bija tik sirms, ka jau ilgu mūžu piedzīvojis un tādus vīrus pazina, kādi mēs ar dzirnavu puisi. Aizvedu cienīgo vakarā uz muižu, bet šī saka:
«Kriša, tu man rītā agri esi uz pekām, laidies uz dzirnavām un saķer manim to balto zvirbuli!»
Un paliek tā ērmīgi ap sirdi. Kur nu tu zvirbuli saķersi un vēl pašu sirmo veci! Gulējis vai negulējis, bet rītā bez saules jau dzirnavās. Grauzdēju atkal kaņepes, spiedu tauku piciņas, likdams tās lamatās starp cilpām. Bet Pēteris, dzirnavu puisis, smejas:
«Ķer nu zvirbuli! Kur tu to saķersi!»
Uncvatam, šim labi smieties, bet manim jāskrej cauru dienu svīzdamam. Pataisījām cilpu, cik tik dabūjām zirgu ašķu. Salikām tās uz jumtiem, uz galdiņiem, žuburiem, pa ķiršiem, pa ceriņiem. Izgrauzdējām melderienei visas kaņepes; redzam, putni knābj un ēd, bet rokā neviena, ne balta, ne pelēka!
«Gudri, pagāni!» es Pēterim saku. «Vajadzēja kaņepes izmērcēt spirtā, lai zvirbuļi apreibst, diezin vai tad neizdotos kādu, vismaz pelēku, rokā dabūt!»
«Tavas domas nav ļaunas,» Pēteris atbild, «bet kur ņemsim spirtu?»
Dabūjām no meldera spirtu, izlaistījām visu pudeli. Bet zvirbuļi bija jau saēdušies. Pret vakaru neviena vairs sētā.
«E, jūs, zvirbuļnieki!» sauc melderzellis no zāģētavas. «Jūsu putni jau sen apcēluši dēļu blāķus!»
Eju skatīties: kā tad, visi danco augšā pa dēļiem kā pa kāzām un baltais pa vidu. Nu ķērāmies pie zirgu astēm, plūcām astrus, kad melderis neredzēja, un sējām vēl cilpas. Salikām tās vispāri dēļiem, izkaisījām vēl kaņepes, jādomā, nu būs rokā. Bet to dienu nekā. Bez zvirbuļa muižā nedrikstēju rādīties. Paliku pa nakti turpat. Guļu, guļu, bet miegs nenāk. Kā dabūt zvirbuli? Rītā aizgulējies kāpu no vāgūža augšas zemē. Te muižas kungs klāt.
«Ko tu te meklē?» viņš baras. Redzu, vīrs nezina, kas manim par lietu.
«Zvirbuļus ķeru,» es saku, cepuri rokā turēdams, «cienīgmāte pavēlēja!»
«Nu, tad gādā, ka zvirbulis tūliņ rokā, un taisies uz muižu, manim cilvēku trūkums!»
«Zināms,» es domāju, «darba laiks, visur strādnieku par maz, bet es te skraidu ap zvirbuļiem!»
Bet es tik saku: «Cienīgmāte tā pavēlēja!»
Neko darīt. Muižas kungs norūc, apskata dzirnavās, kas jāapskata, un brauc atkal uz muižu. Bet es tāds bēdīgs velkos gar tiem krūmiem, glūnēdams, sak, vai tad šis, pagāns, nebūs kur sapinies. Skatos: ceriņos nav. Kaņepes apēstas, bet putna ne redzēt. Apskatu ķiršus, arī tur tas pats. Nu kāpu beidzot uz dēļu blāķiem. Saule spīd. Vasaras laiks. No rīta jau karsti. Lagā nevar redzēt.
Noeju pie malas ar muguru pret sauli un nu skalos pāri visam strēķim: kā tad, šis guļ cilpā, guļ un nekustas! Sirds aiz prieka tīri vai notirpa. Kas nu vēl par rubli, tas bijis nebijis, bagāts caur to netiksi, bet kur tad tā slava! Kriša noķēris balto zvirbuli! Es nu tā apdomīgi manos šim klāt, kas zina, varbūt trūkstas un — spurkš! — prom uz visiem laikiem. Tā nu solīti pie solīša arvien šim tuvāk, sak: titiņ, titiņ, nebīsties, es jau tevis neēdīšu! Pieeju un saņemu šo kā makanu. Turu abās saujās ka nezin ko un kapju lēni lejā.
«Urā! Nu ir rokā!» es saucu. «Baltais zvirbulis saķerts!»
Saskrej visi dzirnavu ļaudis un mūs abus ar zvirbuli ap brīno. Pati madāma ziņkārīga: parād' tad, Kriša, parād'! Bet Kriša kā uz adatām. Nu tik jāmato uz muižu, ka tik laupījums nepasprūk! Ne ēdis, ne dzēris pārnāku muižā.