«Nu, Kriša, kas ir?» cienīgā skrej aizelsusies pretim.
«Ir rokā!» es saku, un pašam prieks, ka nezinu, kā to izteikt.
Uhcicī! Kas tas par lēcienu, kas tās par gavilēm! Cienīgā skrēja pa priekšu istabā, es pakaļ ar zvirbuli rokā. Būrītis jau stāv uz galda.
«Durvis cieti! Vai logi aiztaisīti?» cienīgā kliedz. «Kriša, palūko, ka putniņš neizbēg!»
Es, pie visas miesas drebēdams, laižu roku uz būrīti kā pūķa rīklē, gluži tā bija ap sirdi, diezin kā tas notika, kā papletu roku, — šis kā mests — puks! — griestos iekšā. No griestiem — taisni logā.
«Kriša, turi tu durvis, aizslēdz tās cieti!» cienīgā drebēdama zvērošu skatu saka. Es arī pie durvīm klāt, vienas aizslēdzu, otrām nebija atslēgas, tās turu kā dzelzīs. Te dauzās pie durvīm.
«Kas tur ir?» cienīgmāte bargi kliedz. «Nedrīkst iekšā nākt!»
«Cienīgmāt, cienīgmāti» meita aiz durvīm sauc. «Cienīgtēvs nokrita no staļļa augšas, tūliņ jābrauc pēc daktera!»
«Lai krīt!» kliedz cienīgā. «Gan Kriša aizies!»
Meita izskrej, un mēs nu abi ķeram zvirbuli. Bet šis kā traks no viena kakta otrā, sitas griestos un rūtīs, ka plīkš vien.
«Cienīgmāt,» es saku, nevajag viņu tā baidīt, lēni, apdomīgi ar to jāapietas!» ,
Zvirbulis uzmetas uz skapa. Pag, pag, es domāju, nu ir labi! Es savu cepuri tam uzmaukšu galvā. Pielienu gar skapa sāniem šim klāt, metu virsū. Vai prom? Skatos, nav nekur, turpat vien bus zem cepures. Spiežu, tā taustīdams, visu to bušanu saujā. Tad cienīgā ar savu roku lēnām iekasās visā tajā mikucī, kas man pirkstos, un izvelk šo brenci laukā. Bet šim galva karājas, beigts kas beigts. Drusciņ pastiprāk biju uzmetis.
«Vai dieviņ!» es domāju. «Nu būs pēdīgā stundiņa!»
Bet cienīgā nesaka ne vārda. Viņa tur balto zvirbulēnu un skatās, skatās stīvi uz to, un lielas asaras tai lēnām sāk ritēt pār vaigiem. Gan mutē šo, gan paijā un raud, bet kā tu nu mironi atdzīvināsi! Bet es metos pie laika uz durvju pusi un laukā! Sak, zvirbulis nu ir rokā, lai nu cep vai vāra, kā tik patīk. Nu skriešus vien lejā uz staļļiem. Kungs guļ uz salmiem, ne vaid, ne kustas; gluži kā bez dzīvības. Lielskungs sēž uz mucas un gaida daktera.
«Kā tad tas viss noticis?» es vienai no meitām prasu. Sī stāv bāla, bez runas, kā neprātīga. Prasu otrreiz tā klusām, ka lielskungs nedzird.
«Laba jau nemeklēja,» šī čukst. «Mēs tur augšā sienu bāzām. Līze, Mada un es. Tā muižas kungs uzkāpj un sāk par brīdi ķerstīties. Manim gan nepiedūra ne pirkstiņa, bet, kā ķērās pie Madas, — šī tāda kustīga, — tā šī grūda ar visu sparu. Nezin kā bija, kā nebija, kungs pa logu zemē uz akmeņiem. Mada pārbijusies, ka nezina, ko darīt, ko ne …»
Bet manim kunga žēl. Es teciņus vien uz kroga pusi. Sak, kur tad tas dakterlielskungs paliek? Bet šis ar jau klāt. Tomēr līdzēt nekā nelīdzēja. Bēres bija lielas. Manim nu tā lielākā bēda Ieliks atkal brankūzī. To nu gan nedarīja, bet aizsūtīja mani par stārastu. Lielskungs bija žēlīgs un deva manai agrākajai cienīgai dzīvokli un maizi. Diezin kur viņa nosisto zvirbuli lika. Bet balts tas bija kā brīnums. Visi par to runāja un mani slavēja par to, ka es to noķēris. Tas nu reti reti gadās, un dažureiz es par šo lietu pārdomāju, cik brīnišķīgi iet pasaule. Mirst vīrs, sievai vienalga, mirst zvirbulis, tai birst asaras kā pupas. Jā, cilvēku sirdis ir dažādas. Vienam tā ir cieta kā akmens, otram mīksta kā vasks. Manim gan tāda sirds, ka labāk ej kopā ar cilvēku, lai viņš kāds, nekā skrej zvirbulim pakaļ, lai arī tas būtu tik balts kā sniegs…
RAIBĀ DIENA
No cikla «Iz maniem bērnības laikiem»
Mēs bijām trīs zēni, kuri skaitījāmies par nešķiramiem draugiem. Ar ilgošanos katrs gaidīja uz to brīdi, kur mēs, atkal satikušies, varējām nodoties kopīgiem priekiem vai darbam.
Ješka bija liess, pagarš zēns ar iekritušiem vaigiem, uz kuriem un uz brangi attīstītā deguna pastāvīgi ziedēja raibumi. Viņš arvien nēsāja vecus, garus, pelēkus svārkus bez oderes, kuru tas bija izplēsis dažādiem nolūkiem. Krietnu nazi viņš vienmēr nēsāja sevim līdz. Ješka bija liels meisters stabuļu izgriešanā, kārbu pagatavošanā, jā, tas prata iz alkšņu mizas iztaisīt milzīgu ragu, kurā pūšot varēja dzirdēt "vai versti tāļumā.
Kārlis bija miesās brangs, labsirdīgu seju, kura drīz smaidīja vai smējās, drīz izrādīja nopietnu, muļķisku izskatu. Bet viņš bija no mums visiem trijiem tas taisnīgākais un labsirdīgākais. Viņa tēvs bija turīgs saimnieks, un kā tāda dēls viņš bija vislabāki apģērbts. Kārlis bija pārlieku laisks. Ja aizgājam ogās, tad karstā laikā viņš nogūlās kādā paēnā un, laimīgi acis blisinādams, dvesa. Mums ar Ješku neatlikās nekas cits kā lasīt ogas un arī Kārli ar tām pamielot. Es biju tas jaunākais. Mazs no auguma, bet ar spirgtu, dzejisku garu, es arvien mēģināju mūsu spēlēm, būvēm un dažādām ekspedīcijām piedot teiksmainu, lielisku nokrāsu, par ko Ješka, kurš bija nelabojams reālists un skeptiķis, mani allaž izsmēja. Tas bija kādā svētdienā, uz rudens pusi, kad jau pirmie āboļi bija gatavi. Mēs ar Ješku sēdējām lazdu gravā uz lielā akmeņa un gaidījām uz Kārli. Katrā ziņā tam vajadzēja drīzi nākt, zināms, ar pilnām kabatām āboļu, jo Kārļa tēvam bija tas brangākais augļu dārzs visā pagastā.
Bet Kārlis nerādījās. Mēs pakāpāmies krastā un svilpām, ko tik spējām. Beidzot tika uz mūsu svilpienu atbildēts. Tas bija Kārlis, bet viņš nenāca viens. Viņa biedrs bija otru tik garš kā viņš: pieaudzis puisis, gadus trīsdesmit vecs. Tas dienēja pie Kārja tēva par vasaras puisi. Pa gabalu viņš jau vicināja cepuri, aušīgi krūtis izgāzis. Man viņš nepatika, jo tas mūsu zēnu sabiedrībai nepiederēja. Bez tam tik aušīga, muļķīga cilvēka nebija visā tāļā apkārtnē. Naudu, cik tas dabūja, tūliņ krodziņā noplītēja. Viņš dzīvoja tā, kā kad tam būtu nauda bankā uz procentēm, tāpēc visi viņu saukāja par Rotšildu. Ari mēs viņu tā saucām, par ko viņš nemaz neļaunojās. Visur, kurp tas vasarā gāja, viņš ņēma savu pijoli līdzi. To viņš čīkstināja ar lielu sajūsmību, kustinādams pie tam labo kāju un raustīdams plecus. Viņa muļķīgās aušības pēc pratigie puiši to bija, tā sakot, izslēguši iz savas sabiedrības. Meitas no viņa bēga kā žīds no krusta. Mīlestības vēstules Rotšilds rakstīja katru svētdienu. Par rakstāmu galdu tas izlietoja izceltas šķūņa durvis, kuras tas nolika uz kailas noras. Brīvā gaisā, uz vēdera gulēdams un kājas cilādams, Rotšilds mēdza ar zīmuli rakstīt: «Godājamā jaunkundze!» vai, kad tas bija nodomājis īsti smalks un asprātīgs būt: «Cienīgā mamzelīl!» Ciema meitas tas godināja par jaunkundzēm un muižas meitas par mamzelītēm. Bet ne mam- zelītes, ne jaunkundzes uz viņa mīlestības gaudām neatbildēja. Rotšilds par savu likteni nebija nepavisam izmisis. Kur cits būtu aiz dusmām vai iz ādas ārā lēcis, tur Rotšilds pačīkstināja uz savas vecās pijoles polku, kuru tas, tā sakot, saburzīja.