«Vai, Rotšilds ar' nāk!» es ievaidējos.
«Lai nāk,» Ješka vienaldzīgi teica, «būs joki!»
Abi nāca svarīgi pa ežu. Kārlis, varēja redzēt, kabatas bija piebāzis ar āboliem, un rokās tas turēja Rotšilda mūzikas instrumentu. Kārlis pārlieku mīlēja muziķu un jutās laimīgs, ja tas dabūja savās rokās pijoli vai harmonikas.
«Labdien, kungi!» Rotšilds otrā pusē gravai kliedza.
Bet mēs ar Ješku zobgalīgi saskatījāmies. Brinum izveicīgi Rotšilds gribēja noskriet gravā un uzskriet otrā pusē augšā, bet gravā tam aizmetās kāja, un viņš likās tā garšļaukus zālē, ka visa zeme nodimdēja. Mēs smējāmies vai ģībdami, arī Kārlis tā smējās, ka tam āboļi iz kabatām sāka velties ārā, bet Rotšilds apdomājies ātri pietrūkās un ar lielu sparu devās uz mums, krastā augšā, it kā kad tas iešturmētu pašu Pļevnu.
«Nu, puikas! Nākat man līdz uz silu! Es jums Vilaunē parādīšu tādu līdaku, pāri asis garu!»
Mēs pakratījām neticīgi galvas, bet Rotšilds teica; «Jā, jā, tā ir patiesība!»
Rotšilds bija tas lielākais melis visā pagastā. Kad viņš meloja, tad tam ne tikvien ausis, bet ari deguns kustēja. Arvien viņš teicās kādu brīnumu redzējis: putnu ar briesmīgu galvu, zivi ar sirmu muguru, kā kume|š pārlēcis ķēvei pār muguru utt. Viņa lielākie un briesmīgākie meli bija trīs: pirmkārt, ka tas Kauču silā nošāvis ar savu veco pistoli razbainieku, otrkārt, ka tas Velliņu ezeram pārpeldējis gareniski pāri un, treškārt, ka tas Vītolu Juri nosviedis tā gar zemi, ka pūpēdis vien tik nokūpējis. Velliņu ezers bija izdaudzināts par tādu, kurā nevar un nedrīkst peldēties. Katrs, kurš to darot, bez žēlastības noslīkstot. So ezeru turēja par bezdibeni. Viņš atradās mežā, pļavu vidū. Visdrošākie puiši tur negāja peldēties. Bet Rotšilds lielījās, ka tas pārpeldējis. Reiz mēs to pievedām pie Velliņu ezera un teicām, lai tas pārpeld vēlreiz, sak, ja šis slīks, tad mēs iesim glābt. Rotšilds sila malā tiešām izģērbās, un mēs jau domājām, ka viņš tik traks būs un šausies bezdibenā iekšā. Bet, pie ezera piegājis, tas sāka uzmanīgi ūdenī lūkoties, pasmēla saujā ūdeni un to saules gaismā rūpīgi pārbaudīja.
«E,» Rotšilds, ūdens sauju dusmīgi izliedams, teica. «Citādi jau varētu iet tūliņ iekšā, bet ūdenī ir briesmīgi daudz matoņu.»
Viņš atkal iesmēla saujā ūdeni un to mums rādīja, darīdams mūs uzmanīgus uz gariem tārpiem matu smalkumā, kuri pa ūdeni lokoties. Mēs šos tārpus, kurus Rotšilds par matoņiem sauca, nevarējām ieraudzīt. Bet Rotšilds ar savām acīm tos «it skaidri redzēja». No otrreizējas pārpeldēšanas pār Velliņu ezern nekas neiznāca. Āboļus dūšīgi kozdami, mēs visi lēnām gājām uz silu. Saule bija pašā pusdienā, laiks bija lēns un patīkams. Tādā laikā varēja aiziet pat ļoti tāļu. Mēs gan it labi zinājām, ka Rot- šilda zivs ir tīra pasaka, bet mēs gājām, cerēdami piedzīvot kaut ko jaunu, kas mūs piepeši pārtrauktu. Pa visu to laiku, kamēr mēs līdz un pa silu gājām, Rotšilds mala tukšas dzirnavas, bet mums tomēr tikās viņa melos noklausīties. Beidzot, kad mēs caur cinainu purvāju gājām, kurā auga smalkas, panīkušas priedītes, Rotšilds uzsāka runāt par interesantu tematu: par zemē nokritušiem padebešiem. Tepat purvā viņš teicās redzējis, ka padebess nokrituse. Pērkons norībējis. Rotšilds piegājis pie nokritušās padebess, tā izskatījusēs pēc te|a galerta un smirdējusi ar sēra smaku …
«Kāpēc tad padebeši nokrīt?» Ješka, vaivariņus plūkdams, prasīja.
«Tāpēc, ka tiem trūkst spēka tāļāk lidot!» Rotšilds svarīgi atbildēja. «Es jūs vedīšu garām krāšmatām! Tās ir tepat silā … Tur nauda aprakta… spranču laikos…»
«Kas tās par krāšmatām?» es jautāju.
«Akmeņu gubas… vecas pilsdrupas… Bet dziļi zemē, pagrabos, gu| zelta nauda. Pats esmu redzējis, kā nauda kaltējas.»
Par brīdi pienācām pie krāšmatām. Akmeņu tiešām tik daudz, ka tūliņ jājautā, kāpēc tie te savesti.
Ješka gribēja Rotšilda teoriju apgazt. Viņš stāstīja, ka tēvs tam teicis: krāšmatas esot viņa bērnības laikā cēlušās. Uz Vilaunes, kura turpat tuvumā tecēja, gribējuši būvēt dzirnavas. Akmeņi savesti jaunceļamam dambim. Bet no dzirnavām neesot nekas iznācis, tāpēc ka ar kaimiņu muižas īpašnieku draudējuse izcelties prāva, jo ūdens aizdambēts pārplūdinātu lielu gabalu no kaimiņu muižas meža.