Bet Roišilds pastāvēja uz to, ka akmeņus sakrāvuši franču zaldāti zelta naudas kastēm virsū un ka tikai vajagot rakt…
Pienācām pie Vilaunes. Rotšilds mūs veda uz to vietu, kur tas redzējis milzīgo zivi. Mēs visi četri apbruņojāmies ar gariem mietiem. Kārlis nosvieda pijoles sila malā un sāka pats pirmais pa upes pacerēm bakstīt. Bet milzīgā zivs nerādījās.
«Diezin vai tu, Rotšild, zivi redzēji? Tu tik mūs māni?»
«Nudie' redzēju! Kas man tur būtu ko melot! Pag, tu neproti, Kārli! Ej nost, tā tu zivi iedzen tik dziļāki alā iekšā …»
Un Rotšilds iesāka stāstīt, ka zivīm esot verstēm garas alas, kurās tās salienot, kad briesmas draudot.
«Ej, lien tur viņai pakaļ!» Rotšilds izmisis izsaucās.
«Pag', es vēl te, zem kārkliem, pačuksnīšu,» Ješka teica, bakstīja ar mietu zem kārklu saknēm un tad zvērošām acim lūkojās uz atvara vidu. Bet zivs kā nebija, tā nebija.
«Viņa, laikam, paēdusi pusdienu, ir likusies uz auss! Pakļaus', kā tā krāc!» Ješka piepeši sāka smieties, vairs nešaubīdamies, ka lielā zivs ir tukšs Rotšilda sapnis.
Kad zivs nerādījās, tad nospriedām iet gar upes malu uz dzirnavu pusi. Rotšilds bija liels murdu pārlūkotājs.
«Ja atradīsim murdos kādu zivi, tad nesīsim to uz dzirnavu krodziņu, lai izcep,» Rotšilds teica. Mums tur nebija nekas pretī. Gājām gluži lēnām, aplūkodami uzmanīgi atvarus, vai nerāpo vēži. Bet tikai mazas zivtiņas peldēja baros.
«Zivīm šodien svarīgas darīšanas,» Rotšilds teica, «tās ir sapulcējušās alās. Jādomā, ka arī murdos nebūs nevienas.»
Mēs kāpām krastā un gājām taisni caur silu uz dzirnavām.
«Puikas, man drīzi būs kāzas!» Rotšilds teica un pasvilpoja. «Tad nākat visi… Dziedāsim, spēlēsim un dzersim trīs dienas, trīs naktis!»
«Ar ko tad tevīm būs kāzas?» Ješka jautāja.
«Ar ko, tā tevīm nevajaga zināt,» Rotšilds, nāsis savilcis, teica, «bet uz kāzām atnāciet.»
Mēs apsolījāmies visi būt uz Rotšilda kāzām un gājām it kā pa zemes muguru: vienā pusē purvs, otrā nokritās stāva piekraste, kur lejā tecēja upe. Saule jau griezās uz vakara pusi, bet spīdēja vēl silti. Piepeši Rotšilds aizrāvās aiz lielas priedes un drebēja pie visas miesas. Bāls, tas nevarēja parunat ne vārda, tikai čāpstināja muti.
«Kas tev, Rotšild?» es prasīju.
«A!» Ješka, priecīgi iekliedzās un sāka lēkāt. Viņš pieskrēja pie kazenāja un nogrieza labu spinu, iz kuras tas iztaisīja maiglas. Bet es tikai tad atjēdzos, ap ko lieta grozās, kad Kārlis iekliedzās: «Čūska!» Čūska patlaban līda no celiņa uz sūnas.
«Nelaid, nelaid!» Ješka brēca, ātri taisīdams maiglām pulku.
Ar īpašu izveicību viņš uzdūra maiglās čūsku un, to pacēlis, rādija Rotšildam. Bet Rotšilds laida kājas vaļā. Ješka čūsku nosita un iesprauda maiglas zemē. Mēs gājām tāļak, priekšā jau gaidīja Rotšilds.
«Kur tad tu tik bailīgs?» Ješka smējās. «Pār Velliņu pārpeldēji, bet no nieka glodenes tevim bail!»
«Nudien, no lāča, vilka es nebīstos, bet no čūskas .,. brrrh … tas cilvēkam jau tā iedzimis … dažs bīstas no peles! …»
Pie dzirnavam nonākuši, mēs tur sastapām pulciņu jautru ļaužu Bija puiši un meitas. Pats jautrākais bija melderis, vecpuisis no piecdesmit gadiem. No meitām viena bija atnākuse aiznes) savelto vadmalu, otra — lai apjautatos par vilnas kāršanu un krasošanu. Aleldera vccim bija dzirnavās visas tainlī- dzigav ietaises Tur varēja miltus malt, baļķus zāģēt, vilnu kārst, vadmalu velt, bīdelēt. Pat āderi vecis prata laist. īpaši sievieši viņa tuvumā nedrīkstēja žēloties par galvas sāpēm un kāju nogurumu, tad vecis bija tūliņ gatavs laist āderi… Dzirnavas bija visas apkārtnes ievērojamākais centrs. Nav brīnums, kad mēs uz dambja un pie slūžām ieraudzījām kādu dunci jaunāku un vecāku sieviešu, vīriešu bija mazāk. Tie laikam atradās krogā.
«A, Rotšilds nāk!» melderis mūs jau pa gabalu apsveica. «Lūk, meitas, jums smalks brūtgāns!» Meitas sāka gardi smieties, bet Rotšilds nemaz neņēma to ļaunā.
«Vai zināt ko,» viņš aizelsies sauca, «mēs silā nositām lielu čūsku, kādu asi garu!»
A\ēs, zeni, par Roišilda tukšo bezkaunību brīnīdamies, paplelām mutes. Bel melderis uz Rotšilda lielību negrieza ne mazāko vērību.
«Nākat, meitas, es jūsu deļ palaidīšu uz bridi lielās slūžas vaļā. Tad jūs redzēsiet, kas tas par smalku izskatu.»
To teicis, melderis aptvēra mazo Jūli un drusku piespieda sev klāl. Bet par to neviens daudz nebrīnējās. To jau visi zināja, ka melderis mazajai Jūlei kārsa vilnu un vēla vadmalu par velti.
Bet Rotšilds jau bija apakšā pie lielā rata un komandēja skaļā balsī: «Laid slūžas vaļā!» Melderis palaida slūžas. Gandrīz
tāļam pērkonam līdzīgs troksnis it kā no gaisa novēlās un visu zemi satricināja. Ūdens šalca, krāca un šņāca, gāzdamies no augstajām slūžām lejā uz balti spīdošiem akmeņiem. Putas šķīda, un no krītošā ūdeņa augšup pacēlās dzirkstoši garaiņi, kuri, saulei spīdot, vizoja varavīksnes krāsās.
«Bet es nupat apakšā redzēju, ka viena liela zivs no slūžām uz akmeņiem krita un nositās. Tikai baltā pavēdere vien paspīdēja.» Meitas par Rotšilda meliem pasmējās. Bet melderis, savu apa]o, noskūto seju jocīgi šķobīdams, teica: «Nu, Rotšild, kur tad tava pijole!? Uzrauj nu kādu jandāliņu!»
«Jā, kur tad mana pijole? Kur mans instruments?» Rotšilds kliedza.
Bet mēs, zēni, aiz bailēm sastingām. Pijole bija palikusi tāļu, pie upes, kur mēs tīkojām ieraudzīt lielo zivi.
«Kur mana pijole?» Rotšilds izmisis brēca.
«Mežā… pie upes … netāļu no tavas lielās zivs!» Ješka atteica.
Un Rotšilds pukodamies pazuda aiz dzirnavu ēkām. Viņš aizsteidzās meklēt savu pijoli.
SATURS