Sā stāsta nobeigums dod labu priekšstatu par to, cik lakoniski un iespaidīgi Poruks spēj atveidot cilvēka pārdzīvojumu. Rādot krusttēvu un pats sevi pie krustmātes zārka, rakstnieks ar dažu ārēju detaļu palīdzību spēj atbalsot lielu traģisku jūtu bangojumu, kas kulmināciju sasniedz, kad krusttēvs, skatīdamies mirušās sievas sejā, čukst: «Tāda ir, Jancīt, cilvēka gaita!»
«Raiba diena» un «Baltais zvirbulis» no citiem šīs grupas stāstiem atšķiras ar jautro ironisko vēstījumu, ar dzirkstošo humoru un raiti plūstošo, viengabalaino sižetu, kas Poruka stāstos nav nemaz tik parasta parādība.
īpatnēji veidots stāstiņš «Dvēseles kumēdiņi», kas saukts par «bildēm un refleksijām». Te atmiņā kā kinofilmā gar acīm paslīd atsevišķi mirkļi no bērnības. Tie galvenokārt saistās ar kādiem pirmiem tiešiem, tiriem, bērna acim skatītiem lielās dzīves uztvērumiem, ko saduļķojusi vēlākā dzīve, kurā tā laika apstākļos tīrajai dvēseles balsij jānosmok bez atbalss. Tāpēc autors pirmos dziļos pārdzīvojumus, kas atgādinājuši dzīves nopietnību, bet nav raduši atbilstošu atbalsi tā laika dzīvē, ar rūgtu ironiju sauc par «dvēseles kumēdiņiem».
Stāsta beigās autors piebilst: «Ari šodien, kur es šīs rindiņas rakstu, manim nolīst asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labāku.» Protams, te vārds «asaras», tāpat kā Poruka dzejā, lietots pārnestā nozīmē. Ar to apzīmēts pārdzīvojuma dziļums. Sīs rindas savā laikā skanēja kā protests pret valdošajām attieksmēm, kur visu noteica bezjūtīgā samaksa naudā. Lasot šīs rindas šodien un domājot par jaunatni, nāk prātā arī citi — vairāki psiholoģiskas dabas jautājumi, kas saistās ar pusaudžu īpatnībām, kuras, nepareizi ievirzītas, var novest pie sekluma un truluma jūtu dzīvē. Viena no raksturīgākām īpatnībām pusaudžu jūtu dzīvē ir cenšanās slēpt savas patiesās, tīrās, kautrās jūtas aiz ārējas nevērības, bravūras un pat rupjības. Dažkārt tā izpaužas arī kā kaunēšanās būt pieklājīgam. Taču patiesībā tukša cilvēka ārējā poza galu galā pieradina arī iekšēji iztikt bez tā, bez kā nav domājama dziļa, bagāta dvēseles dzīve, bagāta gara kultūra.
Stāstā «Baltā puķe» — šajā dzeršanas posta tēlojumā — bez kailas didaktikas un moralizēšanas iztverts no dzīves viens notikums un, iejūtīgi parādīts maza zēna uztverē, ar lielu māksliniecisku spēku atklāj ģimenes traģēdiju.
Savrup stāv tēlojums «Pīļu medībās». Uz krāšņā dabas fona rakstnieks tēlo traģēdiju no putnu dzīves, kas atbalsojas mednieka apziņā. Ar jūtīgo attieksmi pret dabu, tās skaistumu, autors māca saudzību pret tās iemītniekiem, kuri, tāpat kā A. Saulieša dzejolī «AAeža drama», ar savu mēmo atgādinājumu it kā apsūdz cilvēka nežēlību. Stāsts ar šo atgādinājumu netieši veic arī savu galveno māksliniecisko uzdevumu — audzina cilvēku kā sabiedrības locekli.
Izlasē tātad ietverti populārākie Poruka stāsti. Vienā da|ā no tiem pārsvaru gūst ne dzīves parādību objektīvs atspoguļojums, bet Poruka romantiķa priekšstati par vēlamo dzīvē. Un, kā redzējām, ne jau viss, ko Poruks romantiķis izvirza par pozitīvu, mums jānoraida. Noraidāms tikai pats individuālisms un ideālisms. Turpretī indivīda kā sabiedrības locekļa dvēseles dzīves bagātināšana, garīgā pilnveidošanās, pēc kuras tā alcis Poruks sava laika spaidīgajos kapitāla apstākļos, arī šodien mums paliek par neatliekamu uzdevumu, ko nosaka sabiedrības attīstības nepieciešamība. Un Poruka izmisīgie vārdi: «Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt
dzeju!- — savas sirds dzeju!» — īsti var piepildīties tikai šodien, kad
nav nekādu šķērš|u uzplaukt visam, kas ir patiesi cilvēcisks.
V. VALEINIS, filoloģijas zinātņu kandidāts
KAUJA PIE KNIPSKAS
kambarī, kurā uzglabājas skolnieku lādītes un maizes kulītes, pašā dibena sēž veselīga, paresna māmiņa brūnu sagšu ap pleciem, vilnainu, pirktu lakatu ap galvu un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kura rūtis ir neskaidras, apputējušas, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, nošķiebtās pastalās. Viņš skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pašķielē uz kubuliņu, no kura viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.
«Vai tēvs man no Rīgas ko atveda?» zēns, kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.
«Te jau ir… gandrīz vai aizmirstos. ..» Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.
Zēns nosviež karoti pie malas, noslauka rokas drāniņas stūrī, uz kura atrodas maizes kulīte, un ķer pēc naža.
«Vai tik ir piskars? … Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi naži neder nekam …»
Māte pasmejas, lasa uz drāniņas maizes drusciņas un ieber tās mutē.
Zēns atvāž jauno salieceni ar melni spīdošu spalu. Asmens tik laistās vien …
«Ir gan piskars … Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt… Cibiņ, palūk, kas par varenu …»
Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka zīdenis tam vairāk patīk.
«Vai tu esi tā jumiķa Cibiņa dēls?» māmiņa jautā.
Bālais zēns klusē; lūpas tam nodreb. Viņš grib aiziet.
«Nāc nu tu ar, pastrebies! Ko tu tāds bailīgs…»
Bālais zēns pienāk, apsēžas un nedroši tver pēc karotes. Roka dreb …
«Ko tu! .. . manu karoti… es pats vēl gribu strēbt! …»
Zēns ar apaļajiem, sārtajiem vaigiem, puķaino kaklautu, jauniem, gandrīz pēc modes izšūtiem svārkiem un gariem zābakiem, iebāž nazi kabatā un sāk atkal strēbt.
«Streb vien, dēliņ, streb … Būs jau abiem diezgan …»
Balais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.
«Kam tad tu, dēliņ, viņu tā? . . .» māmiņa nogauž.