«Ē, ko tas lempis! . . .»
Brītiņu valda klusums.
«Vakar tēvs atbrauca,» māte uzsāk, «pašlaik ēdām vakariņas … Zultans sāka riet. Domājām: nu ir tēvs no Rīgas klāt… Kā tad! Bija ar!…»
«Vai Ernestam pijoles atveda? . ..»
Māte pasmejas.
«Laikam gan šoreiz nekā …»
«Tad vasarā atkal no pieguļas nekā; nevar ne meldiņu uzspēlēt. Un pa svētdienas vakariem tāpat… Briedīšu Kārlis čīgā kā Rīgas muzikants.. . Nu, mēs tam zeļļam gan parādīsim … Staigā apkārt kā liels vīrs — cepure uz vienas auss!… Jā, kas tad ir ar cepuri: vai tēvs man jaunu cepuri atveda? …»
«Nē, dēliņ!… Ernestam gan… Viņš jau ir vecāks un pelna pats maizi. Nākošā rudeni jāiet pie dieva galda …»
«Ko? Ernestam … Ja man tā cepure pasēs, tad nu gan es viņu paņemšu . . . Ernestam cepuru diezgan. Tā jērene ziemā gluži laba, tikpat kā jauna. Un vasarā… viņam gluži branga vasaras cepure…»
«Dariet, kā ziniet,» māte teic, «es tur nekā nevaru teikt, lai tēvs … Bet tu gan, Pēterīt, varētu ar savu cepuri vēl veselu Ј.<,adu iztikt…»
«Jā, jā! Es arvien esmu tas sliktākais… Man nekā nevajag … Ernestam viss …»
Pēterīts nosviež karoti un savelk dusmīgu seju.
«Nemācīšos, edz, ka nemācīšos!… Dauzīšos un bļaušu pilnā kaklā … I nieka cepures man nevar nopirkt…»
«Vui dēliņ, kāds tu esi… skolotājs tevi ieliks kaktā …»
«Ē, šis kaktā licējs! Pats ir …»
Pēterīts apklausās, vai tik kāds neklausās.
«Vai tik tas Cibiņš te nevaktējas? .. .»
«Vui Pēterīt, kāpēc tu viņu aizdzini? Ko tad viņš tev ļauna darīja?…»
«Ē, tas ir liels maita … Viņam lieliski patīk, kad skolotājs tam saka: «labi, labi! …» Tad tas acis vien mirkšķina…»
«Viņš laikam labi mācās, bet tu, kā man liekas, esi palaidies slinkumā .. .»
«Es?!» Pēterīts, caur nāsīm dusmīgi svilpodams, atcērt. «Ko tu teici, es? …»
«Jā, tu!»
«Es?!»
«Jā, tu esi slinks … Kurpnieks tev rudenī pataisīja i jaunus zābakus, skroderis izšuva jaunus svārkus… Un tēvs tā priecājās: nu Pēteris labi mācīsies! . . . Bet nekā! Mans Pēterīts danco tik uz vienas kājas! . . .»
«Kas tad tie par zābakiem? Tie Vilnīšam pašam ir jāuzmauc galvā! Papēži nošķiebušies, āda sarkana . .. Diezin vai binzoles ir ielicis? . . .»
«Ko nu tu par Vilnīti runā: tas nu gan ir kurpnieks! … Viņš iztaisīja gan zābakus labu labos. Bet tu tikmēr brauņājies gar akmeņiem, skrej pa tīrumu tīrumiem, kamēr zābaki beigti… Mani zābaki stāv jau trešo gadu, čīkst vien, kad uzmin …»
Pēterīts pasmejas.
«Diezin kam tev tās čīkstoņas vajadzēja . .. Neesi jau nekāda jauna meita . ..»
Māte arī pasmejas.
«Saki Ernestam, lai viņš nedomā ņeint jauno cepuri! Tā ir mana! .. .»
«Nu labi, labi! . . . Bet ej nu mācies, dēliņ, mācies gan! Nedari mums, vecākiem, kauna … Tā kā toreiz, kad mācītājs bērnus pārklausīja … Se divdesmit kapeikas, ko papīru nopirkt …»
Pēterīts paķer naudu, noslauka ātri muti.
«Ko — mācītājs!… Gan es zināšu …»
Pēterīts izšmauc ārā, mātei lāgā ne ar dievu nepateicis.
«Ak dēliņ, dēliņ!» māte nopūšas. «Tavas dienas vēl priekšā . . .»
Viņa aizvāž kubuliņu, iesien to drāniņā un aizsaini rokā aiziet. ..
Skolas istabā aiz krāsns pa brīvstundu Pēterīts šodien spēlē lielu lomu. Viņa nazis iet pa roku rokām un tiek apbrīnots.
«Smalks piskars!» viens piezīmē un uzpūš asmenim dvašu Asmens apsvīst.
Pēterīts zēnam iegrūž piduku sānos.
«Ko tu? Vai tu nezini, ka nazis ir norūdīts, kā vajag … Un tu viņam laid siltumu virsū …»
«Diezin vai tik ir piskars?» kāds cits šaubās un aizlien aiz biedru muguras, baidīdamies, ka Buņģu Pēterīts nesāk ar dūri pierādīt sava naža īstenību.
«Ko tu zini!» Buņģis noskaišas. «Vai tu domā, ka visiem nazis ir parastas dzelzs kā tev! . . . Ekur ir nazīts! . . .»
«Cik tad viņš īsti maksā?» jautā zēns pelēkiem svārkiem, kuros iešūtas daždažādas pogas: uz krūts liela, balti dzeltena — no kaula, drusku zemāki melna kaučuka un pret vēderu alvas bikšu poga.
Buņģis drīz savāž, drīz atvāž nazi, it kā izmēģinādams atsperi, bet pie tam viņš pārdomā, cik gan viņa nazis varētu maksāt.
«Rubulis būs par daudz!» viņš pie sevis prāto.
«Astoņdesmit kapeikas,» Buņģis cieši noteic, «Rīgā pirkts .. .»
«Astoņdesmit! A—ū!» zēns daždažādajām svārku pogām smejas. «Astoņdesmit! .. . Par astoņdesmit kapeikām var divus tādus piskarus dabūt un vēl labākus. Vajag tik prast diņģēties. Zīds prasa rubuli, soli viņam trīsdesmit kapeikas . . . Galu galā viņš atdod .. .»
«Ej vien nopērc par trīsdesmit kapeikām īstu piskaru!» Buņģis atņurd.
Viņš iebāž nazi kabatā.
«Nu, Ģeņģer, kas ir? Iesim!» Buņģis, mēteli vilkdams, izsaucas un paņem cepuri.
«Uz kurieni?» zēns daždažādajām pogām jautā.
«Kas tev par daļu? To mēs paši zinām! Nu, Ģeņģer, Platais, iesim! …»
Buņģis, Ģeņģers, Platais, noslēpumaini čukstēdami, aiziet…
Ģeņģers ir muižas pusgraudnieka dēls, bāls, garš, linu baltiem, gariem matiem. Iedams viņš ļogās, it kā kad gribētu gar zemi zvelties.
Platais ir saimnieka dēls, brūniem matiem, drūmu pieri, nebēdīgām acīm. Mēteļa kabatas tam lieliski uzpampušas. Tajās viņš uzglabā šādus tādus papīrus un vecus katūna lakatiņus, kurus tas izlieto kā mutes autiņus. Viņam allaž liels cīniņš ar biksēm, kuras arvien šļūd lejup.
Visi trīs iet uz tuvējo mežiņu aiz nabagu mājas. Mežiņā tie nolien biezienā aiz paegļiem. Visi trīs apsēžas uz nocirstas priedes. Ģeņģers un Platais izvelk no kabatas mazus kaļķīšus.
«Man te vēl ir papirausi!» Buņģis toš un rakņājas pa krūšu kabatu.