Bet Ivans Nikiforovičs atkrita krēslā, un ārpus ilgstošiem vaidiem nekā nevarēja pasacīt. Beidzot vājā, aiz noguruma tikko dzirdamā balsī viņš izdvesa: «Vai jūs nevēlaties?» un, izņēmis no kabatas radziņu, piebilda, «paņemiet, pagodiniet!»
«Ļoti priecājos, ka jūs redzu,» atbildēja tiesnesis, «bet arvien vēl nevaru iedomāties, kas spieda jūs uzņemties pūles un pagodināt mūs ar tik patīkamu nejaušību.»
«Ar lūgumu .. .» varēja tikai izteikt Ivans Nikiforovičs.
«Ar lūgumu? ar kādu?»
«Ar sūdzību…» (te elpā radās gara pauze) «Och!… ar sūdzību pret blēdi… Ivanu Ivanoviču Pererepenku.»
«Kungs! Arī jūs to pašu! Tādi reti draugi! Sūdzība pret tik labdarīgu cilvēku!…»
«Viņš — pats sātans!» noteica strupi Ivans Nikiforovičs.
Tiesnesis pārmeta krustu.
«Ņemiet lūgumu, izlasiet.»
«Neko darīt, izlasiet, Taras Tichonovič,» sacīja tiesnesis, griezdamies pie sekretārā ar nepatiku sejā, pie kam viņa deguns negribot paostīja augšējo lūpu, ko parasti agrāk viņš
darīja tikai aiz lielas labpatikas. Tāda deguna patvaļa sagādāja tiesnesim vēl vairāk nepatikšanu: viņš izņēma kabatas lakatu un noslaucīja no augšējās lūpas visu tabaku, lai sodītu tā bezkaunību.
Sekretārs, izdarījis savu parasto ievadījumu, ko viņš vienmēr lietoja pirms lasīt sākšanas, t. i., bez kabatas lakata palīdzības, sāka savā parastajā balsī šādā veidā:
«Lūdz Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgučchuns, bet par ko, tam seko punkti:
«lj Pēc sava naidīgā ļaunuma un acīm redzamas nelabvēlības, sevi par muižnieku dēvētājs Ivans, Ivana dēls, Pere- repenko, visādus mēslus, zaudējumus un citas nelietības un šausminošas izdarības man sagādā, un vakardien pēcpusdienā kā razbainieks un zaglis ar cirvjiem, zāģiem, kaltiem un citiem atslēdznieka rīkiem ielīda naktī manā pagalmā un mana paša personīgajā kūtī, kas tajā atrodas, pašrocīgi un zemiskā kārtā to sacirta, uz ko no savas puses es neesmu devis nekāda iemesla tik pretlikumīgai un razbainieciskai rīcībai.
«2) Šis pats muižnieks Pererepenko ir iekārojis pašu manu dzīvību, un līdz 7-ajam datumam pagājušā mēnesī, turēdams šo nodomu slepenībā, atnāca pie manis un sāka draudzīgi un ar viltu izmānīt no manis šauteni, kas atradās manā istabā, un piedāvāja man par to, ar viņam piemītošu skopumu, daudz nederīgu mantu, kā, piemēram: rudo cūku un divi mēriņus auzu. Bet, jau toreiz nojauzdams viņa noziedzīgo nodomu, es visādi pūlējos viņu no tā atvirzīt; bet šis blēdis un nelietis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko izlamāja mani kā zemnieks un kopš tā laika sajūt pret mani nesamierināmu ienaidu. Turklāt šis, bieži pieminētais, trakais muižnieks un razbainieks Ivans, Ivana dēls, Pererepenko ir arī visai zemas dzimšanas: viņa māsa bija visai pasaulei pazīstamā vazaņķe un aizgāja līdzi jegeru rotai, kas stāvēja priekš gadiem pieciem Mirgorodā, bet savu vīru ierakstīja zemniekos. Arī.viņa tēvs un māte bija pāri mēram nelikumīgi ļaudis, un abi bija neiedomājami dzērāji. Taču pieminamais muižnieks un razbainieks Pererepenko ar savām lopam līdzīgām un nicināšanas cienīgām izdarībām ir pārspējis visu savu dzimtu un zem godprātības maskas strādā viskārdinošākos darbus. Gavēni neievēro, jo Vilipa dienas priekšvakarā šis dieva atkritējs nopirka aunu un otrā dienā lika to savai nelikumīgai skuķei
Gapkai nokaut, aizbildinoties, it kā viņam tobrīd ievajadzējies tauku lampiņām un svecēm.
«Tāpēc lūdzu šo muižnieku kā razbainieku, svētumu apgānītāju, blēdi, pieķertu jau zādzībā un laupīšanā, dzelžos ieslēgt un cietumā vai valsts cietoksnī iesēdināt, un tur tad pēc ieskatiem, atņemot činas un muižniecību, krietni pletnēm pārmācīt un uz Sibiriju katorgā pēc vajadzības nosūtīt, izdevumus, zaudējumus likt viņam aizmaksāt un pēc mana šī lūguma spriedumu taisīt.
«Sim lūgumam roku pielicis Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns.»
Tiklīdz sekretārs beidza lasīšanu, Ivans Nikiforovičs ķēra pēc cepures un paklanījās, gribēdams iet.
«Kurp tad jūs, Ivan Ņikiforovič?» runāja viņam pakaļ tiesnesis. «Pasēdiet drusku! Iedzersiet tēju! Oriško! ko tu stāvi, muļķa skuķe, un samirkšķinies ar kancelejniekiem? Ej. atnes lēju!»
Bet Ivans Nikiforovičs aiz bailēm, ka tik tālu aizgājis no mājām un izturējis tik bīstamu karantinu, bija paspējis jau izlīst caur durvīm, sacīdams: «Neuztraucieties, es ar patiku …» un aizvēra tās aiz sevis, atstādams nesaprašanā visu tiesas istabu.
Neko darīt. Abi lūgumi bija pieņemti, un lieta gatavojās izvērsties diezgan svarīgā notikumā, kad kāds neparedzēts apstāklis piešķīra tai vēl lielāku interesi. Kad tiesnesis izgāja no tiesas istabas ierēdņa un sekretārā pavadībā, bet kancelejnieki sakravāja maisā lūdzēju sanestās vistas, olas, maizes gabalus, pīrāgus, baltmaizi un citu drazu, šai brīdī ruda cūka ieskrēja istabā un pakampa klātesošajiem par brīnumu nevis pīrāgu un maizes garozu, bet Ivana Nikiforoviča lūgumu, kā lapas karājās pāri galdam uz leju. Saķērusi papīru, rudā urkšķētāja aizskrēja tik ātri, ka neviens no tiesas darbiniekiem nevarēja to panākt, neraugoties uz mestajiem līnealiem un tintnīcām.
Šis ārkārtīgais notikums radīja briesmīgu kņadu, jo pat kopija vēl nebija norakstīta no lūguma. Tiesnesis, t. i., viņa sekretārs, un ierēdnis ilgi iztirzāja šādu nedzirdētu apstākli; beidzot vienojās par to, ka šai sakarā jāuzraksta pilsētas policijas priekšniekam ziņojums, jo šīs lietas izmeklēšana vairāk attiecas uz pilsētas policiju. Rakstu ar Nr. 389 nosūtīja viņam tai pašā dienā, un tāpēc tad arī notika diezgan dīvainā izskaidrošanās, par ko lasītāji var dabūt zināt nākamajā nodajā.