«Tad ta jūsu galvenās ielas! Turp katra sieva iet izmest to, kas viņai nederīgs.»
«Atļaujiet jums sacīt, Ivan Ivanovič, ka jūs pats apvainojat mani! Tiesa, tas notiek dažkārt, bet lielāko daļu tikai pie žoga, Šķūņiem vai būdiņām; bet lai galvenajā ielā, laukumā ielauztos cūka, tā ir tāda lieta …»
«Kas tad tur, Pjotr Fedorovič! Cūka — taču dieva radījums'»
«Fiekrītu. Tas visai pasaulei zināms, ka jūs skolots cilvēks, pazīstat zinātnes un dažādus citus priekšmetus. Protams, es nekādas zinātnes neesmu mācījies; ātrraksta rakstību es sāku mācīties savas dzīves trīsdesmitajā gadā. Jo es, kā jums zināms, esmu no ierindniekiem.»
«Hm!» sacīja Ivans Ivanovičs.
«Ja,» turpināja policijas priekšnieks, «1801. gadā es atrados 42. jegeru pulka 4. rotā par poručiku. Rotas komandieris mums bija, ja labpatīk zināt, kapteinis Jeremejevs.» Pie šiem vārdiem policijas priekšnieks ielaida savus pirkstus tabakdozē, ko Ivans Ivanovičs turēja atvērtu, un berza tabaku.»
Ivans Ivanovičs atbildēja: «Hm.»
«Bet mans pienākums,» turpināja policijas priekšnieks, «ir padoties valdības rīkojumiem. Vai jūs zināt, Ivan Ivanovič, ka tas, kas tiesā nolaupījis valsts papīru, ir padots, līdzīgi katrim citam noziegumam, krimināltiesai?»
«Zinu tik labi, ka, ja gribat, varu arī jūs pamācīt. Tas sacīts par cilvēkiem; piemēram, ja jūs būtu nozadzis papīru; bet cūka — dzīvnieks, dieva radījums.»
«Tā ir, bet likums saka: «Vainīgais zādzībā…» Lūdzu jūs ieklausīties uzmanīgāk: vainīgais! Te nemin ne kārtu, ne dzimumu, ne amatu; tātad arī dzīvnieks var būt vainīgs. Kā jums tīk, bet dzīvnieks pirms soda sprieduma pasludināšanas ir nogādājams policijā kā kārtības pārkāpējs.»
«Nē, Pjotr Fjodorovič,» piebilda aukstasinīgi Ivans Ivanovičs, «tas nu gan nenotiks!»
«Kā jūs gribat, bet man tikai jāseko priekšniecības priekšrakstiem.»
«Ko tad jūs mani biedējat? Laikam gribat atsūtīt tai pakaļ bezroci zaldātu? Es noteikšu sētas sievai ar kruķi viņu izvadīt; pēdējo roku viņam pārlauzīs.»
«Es neiedrošinos ar jums strīdēties. Tādā gadījumā, ja jūs to negribat nogādāt policijā, rīkojies ar to kā jums tīk; nokaujiet, ja vēlaties, to uz ziemas svētkiem vai sataisiet no tās šķiņķus., vai arī tāpat apēdiet. Tikai es jūs gribētu lūgt, ja jūs darīsiet desas, atsūtiet man pārīti no tām, kādas jums ar tādu mākslu taisa Gapka no cūkas asinīm un speķa. Mana Agrafena Trofimovna tās ļoti mīl.»
«Desas, ja vēlaties, nosūtīšu pārīti.»
«Būšu jums ļoti pateicīgs, mīļais draugs un labvēli. Tagad atļaujiet jums pasacīt vēl vienu vārdu. Man ir uzdevums gan 110 tiesneša, gan arī no visiem mūsu paziņām, tā sakot, salabināt jūs ar jūsu draugu Ivanu Nikiforoviču.»
«Kā! ar bezgodi! Lai es salabtu ar šo rupjo tēviņu! Nekad! Tas nenotiks, nenotiks!» Ivans Ivanovičs bija ārkārtīgi noteikts.»
«Kā nu jūs gribat,» atbildēja policijas priekšnieks, pacienādams abas nāsis ar tabaku. «Es jums nedrīkstu dot padomu; taču atļaujiet pasacīt: tagad nu jūs esat saķildojušies, bet kad izlīgsiet…»
Bet Ivans Ivanovičs sāka runāt par paipalu ķeršanu, kas parasti notika tad, kad viņš gribēja pārmainīt sarunu.
Un tā policijas priekšniekam, negūstot nekādus panākumus, bija jāaiziet mājās.
VI NODAĻA,
no kuras lasītājs viegli var uzzināt visu to, kas tajā ir.
Lai kā tiesā centās noslēpt lietu, bet tūlīt otrā dienā visa Mirgoroda dabūja zināt, ka Ivana Ivanoviča cūka aiznesusi Ivana Nikiforoviča lūgumu. Pats policijas priekšnieks pirmais aizmirsās un izpļāpāja. Kad Ivanam Nikiforovičam par to pateica, viņš nekā nesacīja; tikai pajautāja: «Vai tā nebija rudā''» '
Bet Agafija Fedosejevna, kas bija te klāt, sāka atkal neatlaisties no Ivana Nikiforoviča: «Ko tu, Ivan Ņikiforovič? Par tevi smiesies kā par muļķi, ja tu paļausies! Kas tu pēc tam būsi par muižnieku? Tu būsi sliktāks par bābu, kas pārdod saldās maizītes, kuras tu tik ļoti mīli.» Un pierunāja ne- rimīgā! Sameklēja kaut kur vīreli vidējos gados, nosmulētu ar plankumiem pa visu seju, tumši zilos svārkos ar ielāpiem eikoņos, pilnīgu kroņa tintnīcu! Zābakus viņš zieda ar degutu, nēsāja trīs spalvas aiz auss un pie pogas piesietā saitītē stikla pudelīti tintnīcas vietā; viņš apēda ar reizi deviņus pīrāgus, bet desmito lika kabatā, un vienā zīmogpapīrā sarakstīja tik daudz visādu apsūdzību, ka neviens lasītājs nevarēja to vienā paņēmienā izlasīt, nepārtraucis to ar kāsēšanu un šķaudīšanos. Sī niecīgā cilvēka līdzība rakņājās, urbās, rakstīja un beidzot uzcepa šādu papīru:
«Mirgorodas apriņķa tiesai no muižnieka Ivana, Nikifora dēla, Dovgočchuna.
«Tā mana lūguma dēļ, kas no manis, muižnieka Ivana, Nikifora dēla, Dovgočchuna, bija tam domāts, sakarā ar muižnieku Ivanu, Ivana dēlu, Pererepenku, kam arī pati Mirgorodas apriņķa tiesa savu izdabāšanu parādījusi. Un tā pati nekaunīgā rudās cūkas patvaļa, noslēpumā turama un jau no nepiederīgiem ļaudīm līdz ausīm atnākusi. Tālab šī pieļaušana un vainas neievērošana, kā ar ļaunu nolūku izdarīta, neatliekami piekrīt tiesāšanai; jo šāda cūka ir muļķīgs dzīvnieks, un jo vairāk spējīga papīra nolaupīšanai. No kam skaidri redzams, ka bieži pieminētā cūka ne citādi, kā paša pretinieka uz to pamudināta, kas sauc sevi par muižnieku Ivanu, Ivana dēlu, Pererepenku un jau pieķerts laupīšanā, dzīvības apdraudēšanā un dievzaimošanā. Bet šī Mirgorodas tiesa ar tai raksturīgo partejību parādījusi savas peisonas slepeno vienošanos; bez jebkādas vienošanās šī cūka nekādā ziņā nevarētu tikt pielaista pie papīra aiznešanas, jo Mirgorodas apriņķa tiesa ar apkalpotājiem visai apgādāta; tam jau diezgan minēt vienu zaldātu, kas katrā laikā atrodas uzgaidāmajā telpā, kam, kaut arī tam ir viena greiza acs un mazliet bojāta roka, bet lai izdzītu cūku un iesistu tai ar koku, ir visai piemērotas spējas. No tā skaidri redzama šīs Mirgorodas tiesas saudzība un neapšaubāmā žīdiskas peļņas dalīšana pēc kopējas vienošanās. Bet šis augšminētais slepkava un muižnieks Ivans, Ivana dēls, I'ererepenko ir izturējies kā slīpēts blēdis. Tāpēc arī pievedu šai apriņķa tiesai es, muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, pienācīgai viszināšanai, ja no šīs rudās cūkas vai arī no ar to vienojušās dižciltīgā Pererepenka minētais lūgums netiks piedzīts un pēc tā sprieduma pēc taisnības un manis labā nesekos: tad es, muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, par šādu šīs tiesas pretlikumīgu saudzību iesniegšu sūdzību palatā, ar pēc formas pienācīgo lietas pārnešanu.