Drīz vecene izlīda no pieliekamā, krekstēdama un stiepdama veclaicīgus seglus ar aprautiem kāpšļiem, ar nodrāztiem pistoļu ādas pārsegiem, ar pasegu, kas kādreiz bijis sārtā krāsā, zelta izšuvumiem un vara kalumiem.
«Kas par muļķa sievu!» nodomāja Ivans Ivanovičs,— «viņa vēl izstieps arī pašu Ivanu Nikiforoviču izvēdināšanai!» Un tiešām: Ivans Ivanovičs ne visai bija kļūdījies savā minējumā. Pēc minūtēm piecām uzradās Ivana Nikiforoviča satina bikses un aizņēma gandrīz pusi pagalma. Pēc tam viņa iznesa vēl cepuri un šauteni. «Ko tad tas nozīmē?» — nodomāja Ivans Ivanovičs, — «es nekad neesmu redzējis šauteni Ivanam Nikiforovičam. Ko viņš šitā? Saut nešauj, bet šauteni tur! Kam tad tā viņam ir? Bet mantiņa laba! Es sen sev esmu gribējis dabūt tādu. Man visai gribētos, kaut man piederētu šī šautenīte; man tīk pakavēt sev laiku ar šaute- nīti.» — «Ei, sieva, sieva!» sāka saukt Ivans Ivanovičs, mezdams ar pirkstu.
Vecene pienāca pie žoga.
«Kas tas tev ir, vecmāmiņ?»
«Redziet paši — šautene.»
«Kas par šauteni?»
«Kas viņu zina, kas par šauteni! Ja tā būtu mana, tad es varbūt arī zinātu, no kā tā ir taisīta; bet tā ir pana.»
Ivans Ivanovičs piecēlās un sāka apskatīt šauteni no visām pusēm un aizmirsa izteikt rājienu vecenei par to, ka viņa to izkārusi kopā ar zobenu izvēdināšanai.
«Tā, jādomā, ir no dzelzs,» turpināja vecene.
«Hm! no dzelzs. Kāpēc gan tā ir no dzelzs?» runāja pie sevis Ivans Ivanovičs. «Un vai tā sen jau panam?»
«Var būt, ka ari sen.»
«Laba mantiņa!» turpināja Ivans Ivanovičs. «Es to izlūgšos. Ko viņš ar to darīs? Vai arī iemainīšu pret kaut ko. Kas ir, vecmāmiņ, vai pans mājās?»
«Mājās.»
«Ko tad šis, gul?»
«Gul.» >
«Nu labi; es aiziešu pie viņa.»
Ivans Ivanovičs apģērbās, paņēma rokās zarainu nūju suņu atgaiņāšanai, tāpēc ka Mirgorodā tos sastop ielās daudz vairāk nekā cilvēkus, un gāja.
Kaut ari Ivana Nikiforoviča pagalms bija līdzās Ivana Ivanoviča pagalmam un varēja pārkāpt no viena otrā pār zedeņu žogu, taču Ivans Ivanovičs devās pa ielu. No šīs ielas bija jāiegriežas šķērsielā, kas bija tik šaura, ka, ja tur gadījās sastapties divi vienzirga aizjūgiem, tad tie nevarēja vairs nekur pabraukt un palika tādā stāvoklī līdz tam laikam, kamēr tos, satvertus aiz pakaļējiem riteņiem, izvilka katru pretējā virzienā uz ielas; bet kājnieks izrotājās kā puķēm ar dadžiem, kas auga abās pusēs gar žogu. Uz šo šķērsielu iznāca no vienas puses Ivana Ivanoviča šķūnis, no otras — Ivana Nikiforoviča klēts, vārti un baložu mājiņa. Ivans Ivanovičs pienāca pie vārtiem, noklaudzināja kliņķi: no iekšas sacēlās suņu reja; bet raibais bars, astes luncinādams, drīz devās atpakaļ, ieraudzījis, ka šī bija pazīstama seja. Ivans Ivanovičs pārgāja pagalmam, ko raiboja mājas baloži, kurus Ivans Nikiforovičs pašrocīgi baroja, arbuzu un meloņu mizas, vietām zālīte, vietām salauzts ritenis vai mucas stīpa, vai arī vārtījās puika nosmulētā kreklā: glezna, kādu mīl mākslinieki! Izkarināto drēbju ēna klāja gandrīz visu pagalmu un sniedza tam zināmu vēsumu. Sieva saņēma viņu ar paklanī- šanos un, pavērtu muti, palika stāvam uz vietas. Mājas priekšu greznoja lievenis ar nojumi uz divi ozola stabiem, nedrošs patvērums no saules, kas šai laikā Mazkrievijā nemīl jokot un aplej ceļinieku no kājām līdz galvai karstiem sviedriem. No tā var redzēt, cik stipra bija Ivana Ivanoviča vēlēšanās iegūt nepieciešamo lietu, kad viņš nolēma iziet.laukā šādā laikā, pārkāpdams pat savu pastāvīgo paradumu, pastaigāties tikai vakarā! Istaba, kurā Ivans Ivanovičs iegāja, bija pilnīgi tumša, jo slēģi bija aizvērti, un saules stars, iziedams caur caurumu, kas bija ierīkots slēģī, izskatījās varavīksnes krāsā un. atdurdamies pretējā sienā, zīmēja uz tās raibu ainavu ;u niedru jumtiem, kokiem un pagalmā izkarinātām drēbēm, tikai visu ačgārnā veidā. Viss tas piešķīra istabai kaut kādu brīnišķīgu pusgaismu.
«Dievs palīdz!» sacīja Ivans Ivanovičs.
«Ā! labdien, Ivan Ivanovič!» atbildēja balss no istabas kakta. Tikai tagad Ivans Ivanovičs pamanīja Ivanu Nikiforoviču, kas gulēja uz izklātas grīdsegas uz grīdas. «Piedodiet, ka es jūsu priekšā esmu kā no mātes miesām nācis.» Ivans Nikiforovičs gulēja bez itin nekā, pat bez krekla.
«Nekas. Vai jūs nosnaudāties šodien, Ivan Ņikiforovič?^
«Nosnaudos. Un jūs nosnaudāties, Ivan Ivanovič?»
«Nosnaudos.»
«Tad jūs tik tagad piecēlāties?»
«Es tagad piecēlos? Kristus ar jums, Ivan Ņikiforovič! Kā nu var gulēt līdz šim laikam! Es tikko atbraucu no lauku mājas. Skaista labība gar ceļu! brīnišķīga! Un zāle tik audzelīga, mīksta, stiebraina!»
«Gorpina!» uzsauca Ivans Nikiforovičs, «atnes Ivanam Ivanovičam degvīnu un pīrāgus ar krējumu.»
«Labs laiks šodien.»
«Nelieliet, Ivan Ivanovič. Kaut velns to parautu! Nekur glābties aiz karstuma!»
«Vajadzēja nu arī pieminēt velnu. Ek, Ivan Ņikiforovič! jūs pieminēsiet manu vārdu, bet būs jau par vēlu: dabūsiet jūs viņā saulē par dievam pretīgiem vārdiem.»
«Ar ko tad es jums pāri nodarīju, Ivan Ivanovič? Es neesmu aizskāris ne jūsu tēvu, ne māti. Nezinu, ar ko es jums nodarīju pāri.»
«Diezgan jau, diezgan, Ivan Ņikiforovič!»
«Nudien, es jūs neapvainoju, Ivan Ivanovič!»