«Bet jūs aizmirsāt, Ivan Ņikiforovič, ka es arī cūku jums vēl dodu.»
«Kā! divi maisus auzu un cūku par šauteni?»
«Un ko, vai tad maz?»
«Par šauteni?»
«Protams, par šauteni.»
«Divi maisi par šauteni?»
«Ne jau divi tukši maisi, bet ar auzām; un cūku aizmirsāt?»
«Varat bučoties ar savu cūku, un ja negribat, tad pie velna!» «
«Nu, jums tik pieskaries! Redzēsiet: sadurstīs jums viņā saulē mēli karstām adatām par tādiem bezdievīgiem vārdiem. Pēc sarunas ar jums jānomazgā ir seja, ir rokas, ir pašam jāizsvēpējas.»
«Atļaujiet, Ivan Ivanovič: šautene — dižciltīga lieta, visinteresantākais laika kavēklis, pie tam arī patīkams istabas rotājums …»
«Jūs, Ivan Ņikiforovič, esat tik iedomīgs par savu šauteni, kā muļķis ar izrakstītu tarbu,» sacīja Ivans Ivanovičs sašutumā, jo tiešām sāka jau skaisties.
«Bet jūs, Ivan Ivanovič, esat īsts zostēviņš.»
Ja Ivans Nikiforovičs nebūtu sacījis šā vārda, viņi būtu pastrīdējušies savā starpā un izšķīrušies kā parasti draudzīgi: bet tagad notika pavisam kas cits. Ivans Ivanovičs pilnīgi aizdegās.
«Ko jūs tur sacījāt, Ivan Ņikiforovič?» jautāja viņš, paaugstinājis balsi.
«Es teicu, ka jūs līdzināties zostēviņam, Ivan Ivanovič!»
«Kā jūs iedrošinieties, cienījamais, aizmirsdams pieklājību un cieņu pret cilvēka stāvokli un vārdu, apveltīt to ar tādu lamu vārdu?»
«Kas tad tas par lamu vārdu? Bet ko tad jūs, galu galā, tā vicinieties rokām, Ivan Ivanovič?»
«Es atkārtoju, kā jūs iedrošinieties, pretēji katrai pieklājībai, nosaukt mani par zostēviņu?»
«Uzspļaut jums uz galvas, Ivan Ivanovič! Ko jūs tā kladzināt?»
Ivans Ivanovičs nevarēja vairs savaldīties: viņa lūpas drebēja; mute pazaudēja parasto ižicas stāvokli un kļuva līdzīga O; acis viņš tā mirkšķināja, ka metās bailes. Tas gadījās ar Ivanu Ivanoviču ārkārtīgi reti; lai tas notiktu, viņš bija stipri jāsadusmo. «Nu tad es jums daru zināmu,» sacīja Ivans Ivanovičs, «ka es negribu jūs ne pazīt.»
«Liela nelaime! Nudien, neraudāšu tāpēc!» atbildēja Ivans Nikiforovičs. Meloja, meloja, nudien meloja! Tas viņam bija ļoti nepatīkami.
«Savu kāju nesperšu jūsu mājā.»
«Ehe, he!» teica Ivans Nikiforovičs, aiz nepatikas pats nezinādams, ko darīt, un, pretēji paradumam, piecēlies kājās. «Ei, sieva, puika!» Tūdaļ durvīs parādījās tā pati liesā sieva un neliela auguma zēns, ievīstījies garos un platos svārkos. «Paņemiet Ivanu Ivanoviču pie rokām un izvediet viņu aiz durvīm!»
«Kā! muižnieku?» iesaucās ar cieņas un sašutuma sajūtu Ivans Ivanovičs. «Iedrošinieties tikai! nāciet tuvāk! Es jūs iznīcināšu kopā ar jūsu muļķa kungu! Krauklis neatradīs jūsu vietu!» (Ivans Ivanovičs runāja neparasti spēcīgi, kad viņa dvēsele bija satricināta.)
Visa šī grupa veidoja spēcīgu gleznu: Ivans Nikiforovičs, stāvēdams istabas vidū visā savā skaistumā, bez kādiem izgreznojumiem! Sieva, ar vaļēju muti un pavisam bezjēdzīgu, baiļu pārņemtu sejas izteiksmi! Ivans Ivanovičs ar augšup paceltu roku, kādus tēloja romiešu tribunus! Šis bija neparasts mirklis, lieliska izrāde! Un visam bija tikai viens skatītājs: tas bija zēns neizmērojamos svārkos; viņš stāvēja diezgan mierīgi un knibināja ar pirkstu savu degunu.
Beidzot Ivans Ivanovičs paņēma savu cepuri. «Ļoti labi jūs rīkojaties, Ivan Ņikiforovič! skaisti! To es jums pieminēšu.»
«Ejiet, Ivan Ivanovič, ejiet! un pielūkojiet, nerādieties man: citādi — es jums, Ivan Ivanovič, visu purnu sadauzīšu!»
«Lūk, jums par to, Ivan Ņikiforovič,» atbildēja Ivans Ivanovičs, parādījis viņam pigu un aizcirtis aiz sevis durvis, kas kaucoši iečīkstējās un no jauna atvērās.
Ivans Nikiforovičs parādījās durvīs un gribēja kaut ko piemetināt, bet Ivans Ivanovičs vairs neskatījās atpakaļ un laidās prom no pagalma.
III N O D A Ļ A
Kas notika pēc Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča ķildas?
Tātad divi cienījami vīri, Mirgorodas lepnums un rota, saķildojās savā starpā! un par ko? par niekiem, par zostēviņu. Negribēja redzēt vairs viens otru, sarāva visus sakarus, kamēr agrāk viņi bija pazīstami kā visnešķiramākie draugi! Senāk katru dienu Ivans Ivanovičs un Ivans Nikiforovičs sūtīja viens pie otra apvaicāties par veselību un bieži sarunājās viens ar otru no saviem balkoniem, un teica viens otram tik patīkamas valodas, ka sirdij bija prieks klausīties. Svētku dienās Ivans Ivanovičs štameta bekešā, Ivans Nikiforovičs dzelteni brūnā satina kazakinā dodas gandrīz roku rokā abi divi uz baznīcu. Un ja Ivans Ivanovičs, kam bija ārkārtīgi redzīgas acis, pirmais pamanīja peļķi vai kādu netīrumu ielas vidū, kas dažkārt Mirgorodā pagadās, tad vienmēr teica Ivanam Nikiforovičam: «Piesargieties, neiekāpiet te ar kāju, jo te nav labi.» Ivans Nikiforovičs no savas puses arī izrādīja visaizkustinošākās draudzības zīmes, un lai viņš stāvēja cik tālu, vienmēr pasniedza Ivanam Ivanovičam roku ar radziņu, sacīdams: «pagodiniet!» Un kas par brīnišķīgu saimniecību abiem!… Un šie divi draugi… Kad es dabūju par to dzirdēt, tas mani kā pērkons pārsteidza! Es ilgi negribēju ticēt. Dievs taisnais! Ivans Ivanovičs saķildojies ar Ivanu Nikiforoviču! Tādi cienījami ļaudis! Kas nu vēl ir nesaraujams šai pasaulē?
Kad Ivans Ivanovičs atnāca pie sevis mājās, viņš ilgi bija stipri satraukts. Agrāk viņš vispirms iegāja stallī, paraudzīties, vai ķēve ēd sienu (Ivana Ivanoviča ķēvīte gaiši bēra, ar lauku pieri; ļoti labs zirdziņš); tad pabaroja tītarus un sivēnus pats savām rokām un tikai pēc tam gāja telpās, kur taisīja vai nu koka traukus (viņš ļoti mākslīgi, ne sliktāk par virpotāju, prot pagatavot dažādas lietas no koka), vai lasīja grāmatu, iespiestu pie Ļubija, Harija un Popova (tās nosaukumu Ivans Ivanovičs neatceras, jo istabene jau ļoti sen; noplēsusi titullapas virsējo daļu, bērnu mierinādama), vai arī atpūtās zem nojumes. Bet tagad viņš neķērās ne pie vienas savas parastās nodarbības. Tai vietā, saticis Gapku, sāka ta bārt, kāpēc viņa slaistās bez darba, kaut gan viņa stiepa putraimus uz virtuvi; iesvieda ar nūju gailim, kas bija pienācis pie lieveņa pēc parastās devas, un kad pie viņa pieskrēja nosmulējies puika saplīsušā krekliņā un sauca: «Tēti, tēti! iedod cepumu!» tad viņš tam tik briesmīgi piedraudēja un sāka mīņāties kājām, ka izbiedētais puika aizskrēja diezin kur.