Visu nākamo dienu Ivans Ivanovičs pavadīja kā drudzī. Viņam visu laiku spokojās, ka ienīstais kaimiņš atriebībā par to vismaz aizdedzinās viņa māju, un tāpēc viņš pavēlēja Gapkai. ik mirkli visu pārbaudīt, vai nav pielikti kur sausi salmi. Beidzot, lai Ivanu Nikiforoviču brīdinātu, viņš nolēma kā zaķis aizsteigties priekšā un iesniegt par viņu sūdzību Mirgorodas apriņķa tiesā. Kāda bija šī sūdzība, to var dabūt zināt nākamajā nodaļā.
IV NODAĻA
Par to, kas notika Mirgorodas apriņķa tiesā.
Brīnišķīga pilsēta Mirgoroda! Kādu tik tur nav ēku! Gan zem salmu, gan zem niedru, pat zem koka jumtiem. Pa labi iela, pa kreisi iela, visur brīnišķīgs zedeņu žogs; gar to vijas apīņi, uz tā karājas podi, aiz tā saulespuķe rāda savu saulei līdzīgo galvu, sarkst magones, zib resni ķirbji… Skaistums! Zogu arvien rotā priekšmeti, kas to dara vēl gleznaināku: vai nu uzspīlēta plachta, vai krekls, vai bikses. Mirgorodā nav ne zagšanas, ne blēdīšanas, un tāpēc katrs karina uz zedeņiem, kas vien nāk prātā. Ja jūs nāksiet no laukuma puses, tad, droši vien, brīdi apstāsieties, lai patīksminātos gar skatu: tur ir peļķe, apbrīnojama peļķe! vienīgā no visnin tām, kādas jums ir izdevies jebkad redzēt! Tā aizņem gandrīz visu laukumu. Lieliska peļķe! Mājas un mājiņas, kuras no tālēm var noturēt par siena gubiņām, apkārt sapulcējušās» brīnās par tās skaistumu.
Bet es esmu ieskatos, ka nav labākas mājas par apriņķa tiesu. Vai tā ir ozola vai bērza — man nav daļas, bet tai. cienītie kungi, ir astoņi logi! astoņi logi pēc kārtas, tieši uz laukumu un uz to ūdens plašumu, par ko es jau runāju un kuru policijas priekšnieks sauc par ezeru! Tā ir vienīgā, kas nokrāsota granita krāsā; visas pārējās rņājas Mirgorodā vienkārši nobalsinātas. Jumts tai viscaur koka un būtu pat nokrāsot- ; sarkanu krāsu, ja vien tam sagatavoto eļļu kancelej- nieki, sajaukuši ar sīpoliem, nebūtu apēduši, kas gadījās, it kā tīši, gavēņa laikā, un jumts palika nekrāsots. Uz laukumu iziet lievenis, pa kuru bieži skraida vistas, jo lievenī gandrīz vienmēr izbārstīti putraimi vai kaut kas cits ēdams, kas, protams, netiek darīts tīši, bet vienīgi aiz lūdzēju neuzmanības. Māja sadalīta divi pusēs: vienā tiesas sēžu telpa, otrā arestantu telpas. Tai pusē, kur tiesas sēžu telpa, atrodas divi tīras, izbalsinātas istabas: viena ir priekšistaba, lūdzējiem, otrā ir galds, izrotāts tintes traipiem; uz galda rīkojumu krājums; četri ozola krēsli, augstām atzveltnēm; gar sienām lādes, apkaltas dzelzi, kurās glabājās apriņķa sūdzību kaudzes. Uz vienas no šīm lādēm stāvēja toreiz ar zābaku ziedi nospodrināts stulmainis.
Tiesas sanāksme sākās jau no rīta. Tiesnesis, diezgan pilnīgs cilvēks, kaut gan mazliet tievāks par Ivanu Nikiforoviču, labsirdīgu seju, taukiem notraipītā uzsvārcī, ar pīpi un tējas tasi, sarunājās ar ierēdni. Tiesnesim lūpas bija zem paša deguna, un tāpēc viņa deguns varēja ostīt virsējo lūpu pēc sirds patikšanas. Šī lūpa kalpoja viņam tabakdozes vietā, jo tabaka, ko adresēja degunam, gandrīz vienmēr izbira uz tās. Tātad tiesnesis sarunājās ar ierēdni. Meiča, kurai bija kailas kājas, turēja nomalis paplāti ar tasēm.
Galda galā sekretārs lasīja lietas lēmumu, bet tik vienmuļā un žēlabainā tonī, ka pats notiesājamais iemigtu klausoties. Tiesnesis, bez šaubām, to būtu izdarījis pats pirmais, ja nebūtu iesaistījies interesantā sarunā.
«Es tīši centos izzināt,» runāja tiesnesis, piestrēbdams-. tēju no jau atdzisušas tases, «kā to dara, lai viņi labL.
dziedātu. Man bija labs strazds, priekš gadiem divi. Nu un? Pēkšņi pilnīgi samaitājās, sāka dziedāt, dievs zina ko; jo tālāk, sliktāk, sliktāk; sāka šļupstēt, aizsmakt, — kaut .vai ārā svied! Un taču pavisam nieks! Tas notiek, lūk, kāpēc: zem riklītes uzmetas bumbulītis, mazāks par zirnīti. Sis bumbulītis tikai jāpārdur ar adatu. Man to iemācīja Zachars Prokofjevičs, un, proti, ja gribat, es jums izstāstīšu, kā tas notika: atbraucu es pie viņa …»