Džeks Londons
STĀSTS PAR KIŠU
Kišs dzīvoja sensenos laikos polārās juras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godāts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie ļaudis vēl atceras Kiša vardu — šo vārdu un šo stāstu, ko tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļaudīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal stāstīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem — un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vētras no tālienes brāžas pari ledāju blīvām, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprat nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais bridis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā ciematā, pacēlās varā un godā augstu pār visiem citiem.
Viņš bija možs zēns, tā pauž nostāsts, spirgts un spēcīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit saules. Jo saule taču katru ziemu pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gada atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laika, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lielam ledus lācim. Savā straujuma viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauli sabrīkšķinati; bet gaļas no lāča ticis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija viņa vienīgais dēls, un nu tie palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus drīz vien piemirsa, un nepagāja necik ilgi, kad abiem vajadzēja iemitināties visnožēlojamākajā no visiem iglu.
Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša KIoš- kvana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu. Viņš piecēlās kājās kā pieredzējis vīrs un nogaidīja, kamēr aprims balsu murdoņa.
— Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, turklāt tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.
Visi mednieki — kā sirmi veči, tā zaļokšņi jaunekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Bērns runā kā pieaudzis vīrs un saka skarbus vārdus tiem tieši acīs!
Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:
— Man ir zināms, ka mans tēvs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stasta, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie mednieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm pieskatījis, lai katra večiņa un katrs večukiņš saņemtu taisnīgu tiesu medījuma.
— Kas vēl nebūs! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku arā! Sūtiet viņu gulēt! Kas šis jau par viru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!
Kišs rāmā gara nogaidīja, līdz satraukums pierimst.
— Tev ir sieva, Ughluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Arī tev ir sieva, Masuk, un bez tam vēl māte, un tu runā viņu labā. Manai mātei nav cita kā vienīgi es, tālab jārunā man. Ta kā Boks pārdrošās medības ir gājis boja, tad es saku, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikīgai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļas papilnam, kamēr vien visā cilti tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.
Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.
— Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē! — vecais Ughluks murmulēja.
— Vai auklējami zīdaiņi aizrādīs, kas mums, vīriem, darāms? — Masuks noprasīja dārdošā balsī. — Vai gan es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļas brēcošs puišelis?
Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot šim vairs ne cīpsliņas gaļas un piekaut zili melnu par ša pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.
— Klausieties mani, jūs vīri! — viņš uzsauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, nekad — līdz tam brīdim, kamēr vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pareizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jus vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Ari es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka katrs varēs saņemt savu tiesu no mana medījuma. Un neviena atraitne, neviens vārgulis vairs naktī neraudās tāpēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vēdergraizēs, jo ir pārēdušies. Tais dienās, kas vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kuri mēdz pārēsties. Es, Kišs, esmu to sacījis!
Naidīgas ņirgas un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa žokļi bija cieši sakosti, un viņš aizgaja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.
Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus satiekas ar zemi. Tie, kas pamanīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdzi stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet par plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Šinī sakarībā daudz tika smiets un daudz tērgats. Tas bija nepieredzēts atgadījums. Nekad tik jauni zēni negāja medīt, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un klusām murdēja dažādus pareģojumus, bet sievietes nožēlā skatījās uz Aikīgu, kuras seja bija samākusies un drūma.
— Drīz vien būs atpakaļ, — tās mierinādamas teica.
— Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja mednieki. — Nepaies necik ilgi, kad atvilksies mājas un turpmāk būs kļuvis mīksts un runās pieklajīgāk.
Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sagriezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Ai- kīga plūca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes bargi rāja vīrus, ka tie ļauni izturējušies pret zēnu un ta iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neatbildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra būs pierimusi.
Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras zēns nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.
— Ņemiet, jus vīri, suņus un nartas, — viņš teica,
— un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma! Tur uz iedus palika daudz gaļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.
Aikīga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uzņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacīdams:
— Nāc, Aikīga, tagad mēs ēdīsim! Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.
Kišs iegāja iglu, pamatīgi paēda un tad nogulēja divdesmit stundu no vietas.
No sākuma ciematā valdīja lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīskārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstami ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri neparko negribēja ticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumdarbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz muguras, un tas neapgāžami atspēkoja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl silts. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko dunci, bet ievelt nartas trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa grambainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu mednieka maņu sadalījis katru lāci četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.