Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nomedīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi pa ledus klajiem. Allaž viņš noteikti atsa- cījas no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.
— Ka viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.
— Nekad neņem līdzi pat suni, bet suņi taču medībās ļoti noderīgi.
— Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloškvans.
Kiša atbilde bija īsa un kodolīga.
— Visiem taču zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.
Ciematā paklīda arī valodas par burvestībām.
— Viņam medībās palīdz ļauni gari, — dažs centās iegalvot, — tālab jau šim allaž paveicas. Ka gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu palīdzību?
— Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens mednieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?
Lai nu kā, Kišam sekmējās ari turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pārtikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tapat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena vecenīte, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloškvana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai Kišs atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nekad nenāca, un aicinat tie kautrējās.
— Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloškvanam un citiem medniekiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikīgu varētu ērti mitināties.
— Kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.
— Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās aizņem visu manu laiku. Ta ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.
Un iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmēros tas parsniedza pat Kloškvana mājokli. Kišs ar mati pārcēlās taja uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Aikīgai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visa ciemata; pārējas sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt, lai izšķir ķildas gan sievu pašu starpā, gan ar to vīriem.
Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ughluks viņam tieši acīs pārmeta nodošanos pesteļiem.
— Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tāpēc tev medībās aizvien tā laimējoties.
— Vai tad gaļa nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai pats klusībā tā spriedelē, tāpēc ka tevi gremž skaudība?
Ughluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sievietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garam spriedelēšanām nolēma tā: kad Kišs atkal dosies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājiena, piesardzīgi slapstīdamies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis izbolījuši, viņi aizgūtnēm trauca vēstīt, ko pieredzējuši. Kloškvana mitekli steigšus sasauca sapulci, un Bims saka stāstīt:
— Brāļil Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pēdām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pirmajā dienā ap pusdienlaiku viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.
— Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats turpināja stāstīšanu: — Tomēr lācis negribēja cīnīties, tas apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un nebija itin nemaz nobijies. Viņš sirdīgi brēca uz lāci, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis ap- skaitas, paslējās pakaļkājās un ierūcās. Bet Kišs gāja lācim tieši virsū.
— Kā tad, — Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Skriedams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paošņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tikai rija tās citu pēc citas.
Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi izsaucieni, un Ughluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.
— Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims apgalvoja.
Un Bouns piemetināja:
— Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, līdz kamēr lācis pēkšņi pieslējās stāvus, sāpēs skaļi ierēcās un kā traks svaidīja priekšķepas. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Taču lacis nelikās par viņu ne zinis un tikai staipījās aiz sāpēm, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēdera.
— Kā tad, tam vēdera, — Bims metās starpa. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sāpēm. Tādu skatu es vēl nebiju redzējis!
— Nē, tāds skats vēl nav redzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Turklāt tas bija tik milzonīgs lācis.
— Burvestības, — Ughluks nosprieda.
— To es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš taču bija liels un smags un visu laiku lēkājis, cik spēka; tad viņš lēnām aizklum- zaja gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstēdams un gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs sekojām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.
— Nu tak burvestības! — Ughluks izsaucās. — Nekas cits kā burvestības!
— Viss var būt.
Bims atkal pārtrauca Bounu:
— Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savam pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja lāgā vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavisam.
— Un tad? — Kloškvans taujāja.
— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus vien drāzām mājup, lai varētu pastāstīt par šīm medībām.
Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes pārveda mājās lāča gaļu, kamēr viri, kā sapulcējušies, tā arī sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsūtīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.