Bet ja liesmas apsitas ap ezera galiem! Viņas izplētās tik neticamā ātrumā! Nu jau tās bij līdz izcirtuma vidum, un aizdegās švirkstēdama jaunā egļu ataudze, un nu - nu dzeltenais velns apkampa lielās egles... Nāvīga iztrūcināšanās kratīja Andriksona dvēseli. Viņam likās, ka viņa mati zem cepures slietos stāvu. Ko viņš bij darījis! Ko viņš bij darījis! Ko mežs viņam bij darījis, ka viņš viņu izpostīja! Skaistais, lielais mežs! Un barons! Vai tad viņš tiešām bij tik slikts, ka tas šitā bij jāsoda! Ak, kādēļ cilvēka roka tai acumirkli nesakalta, kad tā taisījās darīt negantu darbu!
Bet uguns izplatījās arvien tāļāk.
Vai Andriksons viņā lai noskatījās, kamēr tā mežu visā viņa platumā bij pārņēmuse? Vai silu varbūt vēl nevarēja glābt?... Glābt? Kas? Viņš viens?... Viņš kopā ar daudz citiem. Kopā ar citiem? Viņš lai sauca palīgā pret ienaidnieku, ko pats bij modinājis? Ja viņš to darītu tad domas, ka viņš tas noziedznieks, vēl mazāk pret viņu varētu sacelties... Tā būtu... Tuvākais cilvēku dzīvoklis bij viņa mājās. Tātad turpu! Tās pāri verstes viņš skriešus varēja noskriet. Un viņš iesāka skriet.
Drīz sila pēdējie koki viņam bij aiz muguras, un vasaras dienas svelme viņu atkal sāka tveicēt. Viņš to neievēroja, bet skrēja tāļāk. Viņam sviedri aumaļām sāka plūst un asinis dauzījās pa deniņiem, it kā tās viņam galvu gribētu pārplēst. Sāpīgs spaids spieda acu ābolus gandrīz vai iz saviem dobumiem laukā. Bet viņš skrēja tāļāk. Mājas tuvumā viņam kāja aizmetās aiz maza akmeņa un viņš nokrita gar zemi. Viņam vairs nebij spēka piecelties, un viņš palika guļam. Viņu pārņēma tādas patīkamas jūtas. Ģīmi novītušā, siltā zālē spiezdams, viņš nodomāja: «Lai deg! Man tagad viss viena alga... Ko tur vairs... Esmu tā kā tā pagalam...»
Pēc brīža viņš atdabūja savu enerģiju atpakaļ, pacēlās sēdu un skatījās uz silu. Balts, ļoti plats dūmu mākonis verda augšup. Andriksons uzlēca kājās. «Dievs tēvs,» viņš murmināja «nelaid to liesmu aiz ezera galiem! Dievs tēvs, Dievs tēvs!» Tad viņš vilkās tāļāk. Pēdīgi māja bij sasniegta.
Pagalmā stāvēja viņa jaunā, smukā sieva un skatījās uz silu.
«Mežs deg?» viņa uzsauca vīram pa pusei jautātājas, pa pusei vēstītājas balsī.
«Mežs deg,» Andriksons atkārtoja. «Kur puiši? Ātri. Un meitas un visi!»
«Visi? Vai tad lai visi?... Kungs tētīt, kāds tad tu izskaties! Par ko tu tā esi skrējis? Lai jel deg! Gan nodzēsīs. Vai baronam meža trūkums! Tavu skriešanu! Ģīmis gluži zils... Būtu labāk paraudzījies, kur bērni.»
«Kur bērni! Kur tad viņi ir? Nav mājā?»
«Nē. Aizgāja ogās. Man tāda nemierīga sirds. Kārlēns dažreiz paķer spičkas. Kad tikai viņi silā kaut kā nav izdarījuši.»
«Vai tad viņi uz silu aizgāja?» Andriksons iesaucās, un viņam tā bij, it kā viņš vairs nevarētu dvašot.
«Kur tad citur, teicās tak iet ogās,» saimniece atbildēja. «Ak Dievs, ak Dievs!»
«Kur tad šie! Sauc jel!» saimnieks kliedza, pie kam viņa balss pārcirtās un aizsmaka. «Ē puiši! Ē meitas! Ē cilvēki, palīgā, palīgā!»
«Dieva dēļ, nekliedz jel!» saimniece sacīja satrūkusēs. «Kas tev ir? Es gan visus sasaukšu. Vai nu viena egle mazāk apsvilst, tā tak viena alga. Ir jau grēks sacīt, bet tiesa ir - no šitādas nelaimes ceļas savs labums. Būs ļaudīm kāda pagale lētākas malkas. Atpūties nu, Jāni, ej nu atpūties!»
Viņa aizgāja saimei pakaļ, un Andriksons soļoja pa pagalmu apkārt kā durns. Viņš nolaidās uz sola istabas priekšā, piecēlās, nosēdās atkal, piecēlās no jauna un iegāja istabā. Tukši abi kambari! Tur istabas kaktā maza gultiņa - tukša! Ko viņš nebūtu devis, ja tajā tagad atrastos abi zēni! Baltās galviņas sabāzuši kopā, jaunākais rociņu satvēris dūrē ar īkšķīti uz iekšu... Saimnieks sāka drebēt... Nē, ak nē, - tās domas bij par briesmīgām!
Viņš izgrīļojās atkal ārā un pameta acis uz silu. Dūmu mākonis bij audzis. Kur gan viņa cilvēki kavējās! Ak Dievs, glābšana novilcinājās, - tā jau novilcināta!
Beidzot visa saime bij kopā, sameklēja lāpstas un cirvjus un visi devās, saimnieka pastāvīgi skubināti, uz silu. Saimniece viena pate palika mājā.
«Kad bērnus satiekat, sakāt, lai tie neviena acumirkļa ilgāk nekavējas mežā, - vai dzirdiet? Vai dzirdi, Jāni!» viņa viņiem nosauca pakaļ.
Pa tam uguns lieliski bij izplatījusēs. Tā bij pār visu ezera līci izplētusēs, ezera stūrus apņēmuse un ēdās tagad, divos zaros dalīta, tāļāk. Pilnīgā nesapratnē Andriksons ar saviem sešiem cjilvēkiem stāvēja deguma malā. Ko viņiem ar tām lāpstām un tiem cirvjiem bij iesākt! Liesmas augsti gaisā lēkāja no galotnes uz galotni, zemē dega sūna un lauza. Vai lai viņi nocirta pāri koku? Vai lai izraka kādas asis garu grāvi? Tas būtu bijis smieklīgi. Bet darīt tak kaut ko vajadzēja. Un kur bija bērni?
«Steidzies uz muižu, Pēter, un paziņo, ka deg,» Andriksons pavēlēja saņemdamies. «Diezin vai viņi to nelaimi šodien citādi jel maz pamanīs. Mēs citi meklēsim bērnus.»
«Bērnus meklēt? Bet bērni jau sen būs mājā.»
«Ja viņi uz māju būtu aizgājuši, tad mēs tos būtu satikuši. Meklēsim vien.»
Neviens vairāk nerunāja pretim, jo bērnus tiešām ceļā bij vajadzējis sastapt, ja tie ar sevišķu līkumu uz māju nebij gājuši. «Bet kur tos meklēt? Ja tie dziļāk silā bij ieskrējuši, tad viņi bij drošībā, uguns viņiem nevarēja aizsteigties priekšā. Bet ja viņi līcī no liesmām bij tapuši aplenkti?»
Šīs briesmīgās domas visiem likās iešāvušās galvās, jo visi kā uz klusu pavēli piegriezās ezera līčam. Andriksona ģīmis tapa pelēks kā zeme. Tā tas varēja būt noticis! Citiem arī iekrita prātā, ka tas varēja būt noticis! Ja viens no viņiem kaut ko būtu iebildis pretim vai pasmējies, tad viņš to būtu sarājis, bet tomēr vēl cerējis, jo cerība smejas sev spirgtumu pat iz tukšākā mierināšanas vārda, bet nu viņam tā bij, it kā viņa kājai katru acumirkli būtu jāpieduras pie savu zēnu sagruzdušiem kauliem.