«Bet vai lai tas nemūžam nemitējas? Vai lai mums nekad nenāk atpūšanās brīdis?»
«Jānīt,» Anna runāja laipnā pārmešanā un spieda diktāki vīra roku, «reiz tu bijājies, ka es nožēlošot, ka neesot palikusi par Lejas Spijēnieti, un ko tu pats tagad dari? Vīriņ, vai tu nožēlo, ka esi apņēmis nabagu meitu par sievu?»
«Nē, nē, nē!» Jānis ātri, gandrīz pikti atteica. «Ann, kā tu tā vari jautāt!»
Klusēdami abi soļoja tāļāk. Drīzi parādījās mājas. Zili dūmi kāpa iz dzīvojamās ēkas skursteņa stāvu uz augšu, bezdelīgas un čurkstes lidoja ap viņas nosūnojušo jumtu, un mazajos logos atspīdēja vāji vakara blāzmas sārtums.
Grābekļus nolikuši, Jānis un Anna iegāja istabā. Priecīgi tiem tecēja pretī Lienīte un Jurītis, viņu bērni. Puisēnu, mazāko, paņēmis klēpī, meiteni pie rokas, tēvs iegāja saimniekistabiņā. Kamēr bērni savām gaišajām balstiņām šo to jautāja un stāstīja, vecā Jāņa māte ienesa vakariņas. Kādiem jokojoši laipniem vārdiem bērnus uzaicinājusi baudīt putru, tā atkal izgāja. Viņa ēda saimes istabā kopā ar puisi. Tas nenotika tādēļ, ka dēls savu māti varbūt būtu atstūmis, tā viņš nedarīja, bet aiz telpas trūkuma. Istabiņa bij ļoti maza, un galdiņš arī bij mazs. Reizēm jau arī visi kopā ēda saimes istabā.
Nerimstoši tērzēdami, bērni naigi palīdzēja tukšot bļodu. Viņu žirgtās acis kā dimanti zibēja patumsā. Jautri tēvs viņos nolūkojās, saīgums iz viņa vaibstiem bij izzudis. Paēdis viņš izpildīja Jurīša gribu un učāja to uz kājas, un ļāva pēc tam viņam uz sava ceļagala jāt. Visu dzīves grūtumu, visu nogurumu viņš bij aizmirsis savu bērnu klātbūtnē.
Klusā priekā Anna to redzēja. Rokas salikusi klēpī, laimīgiem smaidiem pārklātu ģīmi viņa skatījās vīrā. Nevilšus šis pacēla acis no Jurīša, un viņu skatieni sastapās. Jānis nosarka. Viņš saprata, ko Annas vaibsti izteica. Jurīti nolaidis zemē, viņš piegāja pie sievas un satvēra tās rokas.
«Anniņ,» viņš sacīja aizkustināts, «mēs ar visu trūkumu tomēr esam laimīgi!»
«Vai tu to atzīsti?» Anna čukstēja. «Paldies Dievam! Esam veseli, bērni arīdzan spirgti, un bada taču vēl neesam cietuši.»
«Tev taisnība,» Jānis atteica, «tu esi pieticīgāka par mani.»
«Lūko tu arī būt pieticīgs. Īstā laime ir pieticība.»
«Lūkošu, lūkošu...»
Viņš apklusa, jo piepeši suns ārā sāka riet. Bērni iztecēja ziņkārīgi saimes istabā. Anna skatījās pa logu sētā.
Pēc brītiņa ienāca Jāņa māte istabiņā.
«Man pirmīt aizmirsās tev, dēls, pasacīt, ka šodien pēc pusdienas vecais Grobiņš še bija. Nu viņš atkal nāk šurp,» viņa sacīja.
«Grobiņš!» Jānis pietrūcies iesaucās. «Ko tad tas tik vēlu vakarā no mums gribēs!»
Vecs zemnieks ienāca istabiņā. Labvakaru padevis, tas nosēdās Annas pasniegtā krēslā.
«Neesmu jau tāli nācis,» viņš sacīja.
«Bet, kā mēs nupat dzirdam, tad tu jau otru reizi šodien mērījis ceļu no jūsu mājām līdz šejienei, tas priekš vecām kājām diezgan,» Anna runāja. «Žēl, ka tu pirmiņ nedz Jāņa, nedz manis neesi atradis mājā.»
«Kas nu par to, meit, siena laikā jau tā iet,» vecais teica, lēnām rokas berzēdams. «Nebūtu arī otru reizi nācis, kad nebūtu tik liela vajadzība.»
Silabriedim nu krita vaicāt, kāda vajadzība tad viņu atvedusi šurp, bet viņš nesacīja nekā. It kā sažņaugtu rīkli viņš stāvēja, pie durvju stenderes piespiedies, un gaidīja veco izrunājam savas vēlēšanās.
Brīdi visiem klusējušiem, Grobiņš atkal iesāka runāt. Viņš vaicāja, vai kaimiņi arī zinot, ka šā meita esot brūte. Ekur tas Rozenberģis, kas trīs gadus atpakaļ no Sniķeriem esot aizgājis uz Jeisku, tagad esot atnācis uz Vidzemi sievu ņemt. Esot uzskatījis šā Ievu, un Ieva arī labprāt esot gājēja. Tātad izgadoties gluži nevaļas laikā gluži negaidītas kāzas. Kāzu gan nekādu lielu nebūšot, meita negribot, sakot, lai dodot labāk to tiesu lielāku pūru. Gudrāki tas jau nu arī esot šinīs neizdevīgos gados. Bet, tā kā nu šis, tēvs, naudas nekur citur tagad nevarot raut - izmeklējies diezgan esot, - tad lūdzot kaimiņu, lai atdodot tos divsimts rubļus, ko šis Jāņa tēvam priekš mājas iepirkšanas aizdevis... Rozenbergis vēl ciemošoties divas nedēļas šai vidū, tātad Silabriedim atliekot laika sadabūt naudu veselas divi nedēļas...
Silabriedis stāvēja kā sālsstabā pārvērsts. Ko viņš bij sagaidījis to viņš bij dzirdējis. Parāds tika atpakaļ prasīts, parāds, kas no tēva bij mantots un kura Jānis no četri simtiem bij pamazinājis uz divi. Šie divi simti Jāņam tagad bij jāatdod, taišņi tagad, kur klēts tukša un druva vēl zaļa...
Pēdīgi Jānis saņēmās. «Grobiņa tēv, vai tu domā, ka tava nauda nestāv droši?» viņš jautāja.
«Ko nu, dēls, par drošību drošības dēļ nav ko runāt. bet tu jau dzirdi ka man naudas vajaga.»
«Bet kur lai tik daudz naudas uz tik ātru roku ņemu?»
Grobiņš raustīja plecus.
«Tā tava darīšana. Sūroties tu nevari, ka diezgan ilgi naudas neesmu gaidījis. Apdomā vien.»
«Ir jau tiesa, bet kur naudu lai raunu?»
«Gan dabūsi. Tik godīgam cilvēkam kā tev gan gadīsies aizdevēji. Pieklauvē pie sava tuvākā kaimiņa, pie Lejas Spijēna durvīm. Tas naudu aizdod...»
Silabriedis sarāvās.
«Vai tu pats nevarētu no viņa aizņemties?» viņš sacīja.
Vecais nosmīnēja.
«Nē, dēls, to nedarīšu. Tev pašam jāatzīst, ka būtu greizi no otra aizņemties, kamēr pašam parādnieki.»
Silabriedis cieta acumirkli klusu.
«Došu tev vienu procentu vairāk bet atstāj man to naudu vēl vienu gadu,» viņš pēdīgi lūdzās.
«Vai tu mani turi par augļotāju!» Grobiņš puslīdzi pikti iesaucās un piecēlās. «Kad uz augstu procentu ņemšanu būtu izgājis, tad šās dienas vis nebūtu gaidījis!... Ceru droši, ka pēc noteiktā laika dabūšu savu naudu.»