Silabriedis noslēdza ar Slaucēju nomas kontraktu par pļavas uzlabošanu.
Meža ābele, vai no tēvutēva rokām stādīta vai no nejauši Kalna Spijēnu istabas galā izaugusi, ziedēja un apbēra saviem balti sārtajiem ziediem apsūnējušo mājas jumtu. Bezdelīgas un čurkstes lidoja ap savām ligzdām un pildīja gaisu ar patīkamu čirkstēšanu. Zemnieks labprāt ieredz šos putniņus un Ļauj tiem savā pajumtē taisīt perēkļus - jo, kur bezdelīgas mīt, tur mītot laime. Viņš stingri skatās uz to, ka neviena ligzda no nežēlīgas rokas netiek izpostīta.
Bet kas tas bija? Bailīgi un arvienu bailīgāki bezdelīgas sāka lidot ap Kalna Spijēniem. Viena ligzda izkrita zemē iz pajumtes, otra, treša - visas, no Silabrieža paša rokas izgrūstas... Nelīdzēja nekāda žēlastība, vecā māja nevarēja vairs ilgāk stāvēt, tā bija jānojauc. Grūtu sirdi šo darbu saimnieks uzsāka ar bezdelīgu perēkļu izārdīšanu. Tad noplēsa veco jumtu, tad norāva spāres, griestus un beidzot izjauca izpuvušo baļķu sienas.
Arī ābele no šā postīšanas darba tika aizķerta. Daži skaisti zari, kas mājai bij bijuši par tuvu un kavēja strādāšanu, tika nocirsti. Gavilēdami Lienīte un Jurītis tos novilka pie malas un noplūca tiem jaukos ziedus... Par ko pieauguši skumst, par to daudzreiz bērni priecājas.
Sētā izskatījās visai neomulīgi. Še gulēja blāķis aptēstu baļķu, tur kaudze akmeņu, tur smilšu. Pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas, gultas, galdi soli, krēsli. Klētī pie kāda vadža pulkstens bij piekārts. Bet, it kā kad tas pārkravāšanu būtu ņēmis par jaunu, viņš negāja, bet stāvēja. Klētspriekšā, uz kūziņas atspiedusies, kūkoja Jāņa māte un dienu no dienas domīgi skatījās namdara un mūrnieka rīkošanās...
Tā pagāja vasara. Vēsākam laikam iestājoties, jaunā māja tika gatava, un Silabrieži uzsāka tajā dzīvot. Kā Jānis to bija izdomājis, tā viņa tur stāvēja kalna galā: no glīti aptēstām baļķēm, ar brangu salmu jumtu, divi saimnieku istabām, ērtu saimes istabu un ķēķi zem mājas. Mājas glītumu pavairoja dārziņš istabas priekšā, apņemts nelieliem zedenīšiem, un ap māju apdēstīti kociņi.
Un tomēr nedz Jānis, nedz Anna jaunajā mājā jutās laimīgāki nekā vecajā. Jaunu māju celdami, tie arī bij uzņēmuši jaunas raizes. Vecā ēka, lai būdama kāda būdama, bij piederējusi pašiem, jaunā bij ar otra naudu uzbūvēta.
Slaucējs Silabriedim atkal bij izpalīdzējis, tam aizdodams naudu...
Kad nākošā pavasarī sniegs nokusa, koki salapoja un kaimiņa dārzā ābelēm balti ziedi bira, tad Kalna Spijēnu istabas galā vecā ābele vēl stāvēja tāpat kailiem zariem kā ziemā. Ievainotais koks bij nokaltis. Un atkal no siltajām zemēm pārnākušās bezdelīgas vairs netaisīja ligzdu jaunās mājas pajumtē, nepildīja sētas ar savu priecīgo čirkstēšanu, bet meklēja sev citur perēkļu vietas. Vai viņas ko paredzēja?
Gads pēc gada aiztecēja, Spijēniem nekādu ievērojamu pārgrozījumu neatnesdams, Silabriedis palika vecāks, Liene ar Juri izauga lieli, tāpat Slaucēju Ernests. Sēta, ko Lejas Spijēns bij uzcēlis, gan arvienu vēl pastāvēja, bet tā nekavēja viņa dēla satikšanos ar Silabrieža bērniem. Silabriedis, no apstākļiem spiests, bij nodevis Lieni pie Slaucēja dienestā. Atskatoties no Slaucēja sievas niknuma, Lienei gāja Lejas Spijēnos gluži labi, jo tai nebij jāķeras pie visiem darbiem, kas zemnieku mājas darāmi, bet tikai bij jāapdien slimā saimniece un jāstrādā viegli mājas darbi. Pēdējo vieglums tad arī bij iemesls, kādēļ Kalna Spijēniete Lienes nedeva citur, bet uz Lejas Spijēniem.
Slaucējs sēdēja savā «kontorā». Viņš nebija viens, tam pretī pie galda sēdēja vīrs zaļi aprostā mežnieku uzvalkā un saules apdedzinātu ģīmi.
«Kā jau jums ienākdams sacīju, man kaut kas ir uz sirds,» svešais runāja un izlēja pēdīgo lāsi vīna iz kādas pudeles sev priekšā stāvošā glāzē, «vai mūsu runā nevar noklausīties?»
«Nebūt ne, runājat droši, ko vien gribat,» Slaucējs atbildēja.
«Lieta ir šī: mūsu barons grib atkal vienu gabalu meža pārdot. Vai jūs viņa negribētat pirkt?»
«Mm! Kāpēc gan ne! Vai viņš liels?»
«Ir tāds vērtīgs gabals - ne liels, ne mazs.»
«Cik dārgs?»
Viesis nosmējās. «Cik dārgs?» tas atkārtoja... «Nu - četri tūkstoši.»
«Kur tas mežs atrodas?» Slaucējs vaicāja. «Aprakstiet man to, pazīstu mūsu barona mežus tikpat labi kā jūs, mežkungs būdami.»
Mežkungs aprakstīja pārdodamo mežu.
«A-ā, nu zinu,» Slaucējs runāja. «Cik man no agrākas apskatīšanas atmiņā, tad, par tiem kokiem četri tūkstoši maksādams, neviens laktā nelēks. Es tik daudz nedošu.»
«Un kas tad būtu jūsu cena?» mežkungs dīvaini svarīgi jautāja.
«Ko tur varu solīt! Kad mežs uz četri tūkstoši taksēts, tad barons viņa tak lētāk neatlaidīs.»
«Bet viņš vēl nemaz nav taksēts! Cilvēka bērns, ko jūs no taksēšanas runājat!»
«Ā, tā - esmu pārklausījies, tā cita lieta. Un cik augsti viņš tad t i k s taksēts?»
«Ja jūs cieti apsolāties būt viņa pircējs, - uz divi tūkstoši septiņi simti...»
Slaucējs nosarka. «Vai tas vēl nebūs par augstu?» viņš jautāja balsī, no kuras varēja manīt, ka sirds tam ātrāk sāka pukstēt.
«Nē,» mežkungs atteica, glāzi atstumdams pie malas, «priekš sava b r ā ļ a zemākas taksēšanas nevarētu izdarīt. Lai gan barons šai lietā nepraša, tad tomēr tas nav arī gluži akls.»
«Ir nu gan tiesa,» Slaucējs apliecināja un tad pēc maza brītiņa paklusā balsī pielika: «Un cik liela būs peļņa?»
«Tūkstoš un trīs simti, - vismazāk,» mežkungs vienaldzīgi atteica. «Tūkstoš jums, trīs simti man...»
Slaucēja vaigi dega kā ugunī. Brīdi viņš nespēja ne vārda izrunāt. Lai gan šis nebij pirmais tāds veikals, ko šis izdarīja, tad tomēr viņš nevarēja savaldīties, jo veikala slepenība un nepareizība kopā ar kairinošo apziņu atkal tik un tik daudz pelnīt viņu sakustināja vienumēr no jauna.