Meža kungs piecēlās un paskatījās ķešas pulkstenā.
«Ā -» viņš runāja, «neņemat par ļaunu, bet ilgāk nevienas minūtes nevaru palikt, biju gluži piemirsis, ka barons mani gaida.»
Uz to laipnāko atvadījies, meža kungs aizsteidzās projām. «Vai tā sieva traka?» viņš pie sevis noņurdēja. «Papriekš slimību stāsti, un nu sapņu stāsti! Lai man Dievs žēlīgs!...»
Nepatīkami aizķerta no viesa ātrās atvadīšanās, saimniece iesauca Lieni.
«Apkaunies ar,» viņa tai dusmīgi uzkliedza, «apkaunies ar svešos cilvēkos tik bezkaunīgi un droši skatīties, kā tu meža kungā skatījies! Ko tu gan domā? Vai es tevi še priekš apbrīnošanas esmu pieņēmusi? Kāpēc tu to balto priekšautu esi aizlikusies? Kas šodien par svētdienu?... Mani - kas nu tev bēdas par to! -mani tu aplej ar kafeju, tā ka man kā bērnam jāguļ gultā, bet pati tu uztaisies kā cielava! Ko lai tas nozīmē?»
«Bet es jūs nemaz neesmu aplējusi,» Liene taisnojās.
«Caur tevi tas notika, muļķe,» saimniece brēca, «tas viena alga, vai tava roka tur bij klāt vai ne... Likšu tev savu kleitu aizmaksāt!»
«Kas te nu atkal par dracāšanos?» Slaucējs, viesi aizvadījis un atkal istabā ienākdams, auksti jautāja.
«Kas te nu ir!» sieva skarbi atteica. «Baros ar Lieni par viņas neveiklību.»
Slaucējs jautājoši uzlūkoja Lieni.
«Madāma man atkal dara netaisnību,» šī sacīja un izstāstīja, kas noticis.
Saimnieks sarāva pieri krunkās.
«Lūdzama, laid jel reiz to nabaga Lieni mierā,» viņš auksti un cieti sacīja, «cik reižu man šis lūgums būs jāatkārto, sieviņ!»
«Ko... Vai tu mani jau sāci norāt manu dienastnieku priekšā?» saimniece iesaucās, gultā paceldamās sēdu. «Tas ir jauki! To man vēl tik bij piedzīvot! Nu jau tu sāci iet ar Lienu uz vienu roku!... Aiz tam šī tik cēla un cīrīga kā kodeļa!... Nu arī zinu kādēļ viņa stundīgi ar baltiem priekšautiem rotājas... Allallā, cik jauki!»
«Ko tu tur runā?» Slaucējs iebrēcās, soli pasperdams uz gultas pusi, zils no dusmām palikdams.
«Es saku, ka esmu nelaimīgākā sieva pasaulē!» saimniece kliedza, sāka raudāt un atsviedās gultā tik dikti atpakaļ, ka grīda notrīcēja un nelaimīgā tase zem gultas žēli notinkšķēja.
«Slinkais drabiņu maiss,» saimnieks, atkal savaldījies, noņurdēja caur zobiem un atstāja istabu... Cik šādu skatu viņš jau nebij palaidis un cik viņam tādu vēl nebūs jāpalaiž?...
Arī Liene izsteidzās laukā.
Viena palikusi, saimniece atkal pacēlās sēdu. «Mans sapnis piepildījies,» viņa žēli uz sevi runāja, «man jāraud - jāraud vienai pašai. Būtu jel Ernests ienācis.» Un, balsi drusku paceldama, tā sauca savu dēlu.
Bet Ernests nenāca.
Liene iegāja dārzā. Lai gan ar saimnieces rupjībām diezgan apradusi, viņai tomēr tik rūgti un grūti bij palicis ap sirdi, ka tā nevarēja savaldīties, bet, atkrizdama kādā beņķī, gauži sāka raudāt.
Tikai pēc laba brīža viņa aprima. Slapjās acis pacēlusi, tā skatījās tālumā, kur debesis ar tumšo, iezilganu krāsu metošo mežu sadūrās kopā. Savāds žēlums pārņēma viņu, neizsakāmas jūtas pildīja viņas krūtis, viņa vēlējās būt tālu tālu projām no Spijēniem. Kas viņu še turēja, kas piespieda negantajai saimniecei kalpot? Vai viņa nevarēja citur pelnīt maizes, svešumā meklēt laimes, kad tās mājā neatrada!...
«Lienīt,» te laipna balss sacīja, «kas tev kait, Lienīt?»
Liene pietrūkās un pagriezās ātri uz to pusi, no kuras balss nāca. Viņas priekšā stāvēja glīts jauneklis, kura ģīmis atgādināja Lejas Spijēnieti.
«Man? Man nekas nekait,» Liene atteica.
«Tu esi raudājusi! Kādēļ? Stāsti man to!» pienākušais runāja, nosēdās Lienei blakus un satvēra tās roku.
«Ko tur nu var stāstīt, tu jau gan zini, kā man iet.» Liene atbildēja, acis nolaizdama.
«Mana māte tev atkal bārusi, tev darījusi pārestību? Vai tā ir?»
«Jā, Ernest.»
«Tā... Ai, mana māte, mana māte!... Mūsu mājā dzīvo cilvēki, kam nav siržu, - cilvēki, kam tik cietas sirdis kā no tiem apdzīvotās mājas mūri!»
«Paldies Dievam, ka jel tu tāds neesi,» Liene čukstēja.
«Nemūžam tāds nebūšu.» Ernests izsaucās, «Lienīt, visai ilgi tev vairs nebūs ciest no manas mātes - pārestību.»
«Nē, necietīšu arī - atstāšos.»
«Atstāsies!» jauneklis iesaucās un atlaida spējā pārsteigumu meitenes roku vaļā. «Tu gribi atstāties!... Nē. nē, nedari to - manis dēļ. Tu esi vienīgā, ar ko es še mājā satieku. Māte nezina no nekā cita ar mani runāt kā no savas slimības un dusmojas, kad ar neuzmanību vai neticību klausos viņas stāstos; ar tēvu es arī nesatieku: mēs nesaprotam viens otra, viņa cietā daba atšķiras par daudz no manas. Tikai tu - vienīgi tu esi tā, ar ko es pilnīgi sakrītu, ar kuru man gribas runāt, pie kuras man patīk būt, un nu tu gribi aiziet. Saki, - kad tu gribi atstāties no mums?»
«Drīzi. Jo drīzāk, jo labāk. Vēl gan neesmu ar vecākiem par to runājusi.»
«Tad arī nedari to. Es tevis lūdzin lūdzu. Neej projām, palieci še. Kad tu zinātu, cik man garas tās dienas, kuras tu pie saviem vecākiem ciemodamās pavadi; kad tu zinātu, cik ļoti tu man patīc, tu nemaz tā nerunātu. Mīļā Lienīt, nerunā no projām iešanas, palieci!» Ernests atkal satvēra Lienes roku un spieda to sirsnīgi.
Liene nosarka. Saldas bailes pārņēma to.
«Ernest, kad mūs še kāds tā uzietu,» viņa runāja un mēģināja savu roku atsvabināt no Ernesta.
«Nebaidies,» jauneklis atbildēja, tuvāki Lienei pievirzīdamies klāt, «tēvs aizgāja uz strādniekiem, un cits neviens še dārzā nenāks... Tad tu paliksi?... Jā?... Paliksi!... Paldies tev par to!» Un, pirms meitene viņu varēja kavēt, Ernests apmeta tai savas rokas ap kaklu un noskūpstīja dedzīgi meitenes lūpas.
«Ernest!» Liene pusdikti iesaucās un gribēja jaunekli atstumt no sevis. «Ernest, ko tu dari?»