«Nekā, ko tu man būtu liegusi, ja tev iepriekš būtu atļaujas lūdzis, nekā, ko tu man arī turpmāk neliegsi, sirsniņ... Lienīt, es tevi no visas sirds mīlēju, vienādiņ tev jau to gribēju sacīt; bet nekad nebij izdevīga laika jeb, taisnību sakot, nekad to neuzdrīkstējos. Lienīt, saki, - būsi mana līgaviņa?»
«Ernest, Ernest, tu nezini, ko tu runāt! Es - nabaga pakrituša saimnieka meita, tu - bagāta tēva dēls, mēs nederam kopā. Apdomā, ko teiks tavs tēvs!...»
«Kas man par tēvu bēdas!»
«Atstāji mani, lūdzams!»
«Lienīt, tu mani nemīlē?»
«Vai tad es drīkstu?» meitene čukstēja un raudzījās sāpīgiem, asaru pilniem skatieniem Ernestā.
«Tu mani mīlē, tu mani mīlē!» Ernests klusi, bet kaislīgi iesaucās. «Tu piederēsi man, un neviens man tevis neatraus. Nebīsties manu vecāku, mūsu mīlestība pārvarēs visus šķēršļus!»
Viņš atkal spieda Lieni pie sevis, to no jauna skūpstīdams.
«Skūpsti tu arī mani,» viņš lūdza.
Un Lienes mīkstās, sarkanās lūpas uzspiedās karsti uz Ernesta lūpām...
Saule taisījās uz rietēšanu. Sārta kvēle rotāja pakalnus un lejas, laistījās ap koku galotnēm un krāsoja ūdeņus purpura krāsām. Lēnām viņa nozuda, lēnām apmetās krēsla, visu dabu bālā pelēkumā ietērpdama. Iz pļavām lejā atspirdzinoša smarša plūda uz augšu, un iz zilganajiem debesu dzijumiem izlīda zvaigznīte pēc zvaigznītes, uzsākdamas savu klusu nakts gaitu...
Liene bij nostājusies pie atvērta loga un lūkojās ārā. Sāņistabā krāca pusdikti, nupat kā aizmidzināta, saimniece, bet Liene viņas nedzirdēja. Tās krūtis bij tik pilnas, viņai bij tik baigi un tik žēli ap sirdi un tak atkal tik neizsakāmi laimīgi! Kādēļ - o, viņa to gan zināja... Mazs vējiņš šalca pa koku zariem, vēsinoši viņš Lienei plūda ap vaigiem un ap krūtīm. Viņa domājās redzot zem kokiem dārzā tumšu tēlu, sirds tai pukstēja ātrāki, un gandrīzi nedzirdoši viņa sauca: «Ernest!...» Bet tēls bij kāda koka ēna, kuru mēnesnīca apspīdēja. Liene aizvēra logu un lēnām iegāja otrā istabā, tur savā netālu no saimnieces gultas stāvošā gultiņā apguldamās. Dažu labu nakti šai istabā bij atskanējis sauciens: «Lien, Lien!» - kad saimniecei pēc pilnīgi ieturētām vakariņām bij iegribējies dzert. Bet šonakt tāds sauciens netraucēja nakts klusuma. Šonakt mājas rūķus reižu reizēm sabiedēja no citas puses nākošs sauciens, sauciens, izdarīts klusā, sapniskā mīlīgā, laimības pilnā balsī, kas tā skanēja: «Ernest, Ernest!...»
«Tu mani esi licis atsaukt uz sevi,» Silabriedis sacīja, kādā vakarā pie Slaucēja istabā ienākdams, labvakar padevis.
Slaucējs nupat no galda piecēlies, badīja zobus un cietā brīdi klusu.
«Jā,» viņš sacīja, «liku tevi atsaukt. Man ar tevi kas jāparunā... Mūsu kontrakts, kas zīmējas uz tavas pļavas iznomāšanu, notek šoruden. Kā būtu, kad viņu atjaunotu uz tālākiem trim gadiem?»
«Atjaunotu!» Silabriedis pārsteigts atkārtoja. «Nē, to nevaru. Reiz jau tev darīju pa prātam un tev viņu iznomāju uz trim ilgākiem gadiem, nekā iesākumā bijām norunājuši, bet vēl otru reizi - to nevaru. Man pašam tā siena ļoti vajaga. Šopavasar pat lopi bij jāceļ.»
«Tā,» Slaucējs lēnām runāja, «apdomājies, varbūt tev taču būs iespējams kontraktu pagarināt.»
«Nudie nav, kas tur ko apdomāties!» Silabriedis atbildēja. «Ilgāk bez tās pļavas nekādi nevaru iztikt.»
«Es arī bez tās nevaru iztikt,» Slaucējs noteikti sacīja. «Esmu samantojis tik daudz lopu, ka ar savu pļavu sienu vien nevaru ne domāt uz caurtikšanu.»
«Nu tad pārdodi pārējos lopus.»
«Pārdodi!» Slaucējs rupji iesaucās. «Tas ir labs padoms: pārdod! Pārdod, vai tev atlec peļņa vai skāde!... Pirms savus lopus sākšu pārdot, lūkošu tiem barību sagādāt pa citu ceļu, pirkšu to. Bet, tā kā bez naudas nekā nevar pirkt un man acumirklī maks tukšs, tad būsi tik labs un atdosi man tos septiņus simtus, ko man esi parādā, sešu mēnešu laikā. Saku, sešu mēnešu laikā, lai gan man ir tiesība tos uz pēdām atprasīt.»
Silabriedis nobālēja.
«Apžēlojies,» viņš sacīja, tikko varēdams izrunāt, «kas tā par runāšanu! Kur lai to naudu ņemu!»
«To man neprasi,» Slaucējs sacīja mēdoši. «Nepateicība ir pasaules alga. Neesmu tevis nekad atraidījis, kad tu nebaltā acumirklī pie manis griezies, esmu tavai meitai vieglu dienastu izgādājis, esmu, vārdu sakot, visādi gādājis, lai tu tiktu uz priekšu, - un nu, kad gadās izdevīgs brīdis, kur tu man varētu pateicību parādīt, tad tev tas nenāk ne prātā. Tiesa gan, parādi tu vienam sirdi, viņš tev parādīs citu ko... Bet tad tev arī nav jābrīnās, ka es palieku citāds.»
«Bet tad jau man jāput bez gribas, kad tev vēl ilgāk atstāju savu pļavu,» Silabriedis izsamisis izsauca lūdzoši paceltām rokām. «Un kādu pateicību tu no manis gribi! Par velti tu man nekā neesi devis, par visu, ko no tevis esmu ņēmis, maksāju augstus procentus vai esmu bagātīgi nokalpojis. Kādas pateicības tad tev vēl lai parādu - vai tevis dēļ lai izgaistu?»
Silabriedis bija arvienu stiprāk un stiprāk sācis runāt, pēdējos vārdus viņš izgrūda, gandrīz kliegdams.
Slaucēja vaigu pārklāja auksti smaidi.
«Nekliegsim,» viņš sacīja, mierīgi iz savas etvijas izņemdams cigāru, «troksnis ir pie mūsu sarunas lieks... Tad tu savas pļavas vairs negribi iznomāt, labi, p ā r d o d i man viņu!»
Silabriedis atšļuka pie galda pretim Slaucējam stāvošā krēslā un atspieda galvu rokā. Viņš redzēja, ka viņa kaimiņš visādā ziņā gribēja dabūt pļavu savās rokās, un nezināja, kā viņu glābt.
«Tu gribi mani izputināt,» viņš pēc brīža stenēja.
«Kad to būtu gribējis, sen būtu varējis. Nepļāpā!»
«Nu tad dari kristīgi, gaidi vēl ilgāk naudas un atstāji man manu pļavu!»
«Lai tad arī iet, gaidīšu vēl naudas, - bet tikai tad, kad man pļavu pārdosi.»