Silabriedis piecēlās.
«Nu redzu skaidri, ka gribi manu gaišanu,» viņš sacīja drebošā balsī. «Slaucēj, tu esi akmens!»
«Nelamājies!» Slaucējs iesaucās, uzlēkdams stāvu. «Vai man par savu labu sirdi vēl būs rupjības jādzird! Vai patiesi gribi, lai tevi no Spijēniem izdzenu?»
«Nu tu runā, kā domā!» Silabriedis sāpju pilnā balsī sacīja. «Tu nedraudē velti!... Ai, kaut jel agrāk tavu īsto dabu būtu pazinis!»
«Vai nu tu sāci mani pazīt!» Slaucējs aizskaroši runāja. «Ir arī laiks, nudie!»
«Bet tik tiešām, kā šeit stāvu, tavs nodoms tev neizdosies! Simtreiz labāk lai mana nabadzība krīt cita rokā, ne tavā!»
Silabriedis bij runājis paceltu galvu, zvērošām, naida pilnām acīm Slaucējā skatīdamies. Pie pēdējiem vārdiem viņš satvēra durvju kliņķi un ātri atstāja Slaucēja istabu.
«Āksts!» Slaucējs tam noņurdēja pakaļ. «Rīt ap šādu laiku tev tava mīļā Anna būs izskaidrojusi lietu stāvokli, un parīt ap šādu laiku tu nāksi un lūgsi, lai tavu pļavu atpirku... Citā rokā, ne manā... Muļķi, tu jau pilnīgi manā rokā esi!... Kaut kurā brīdī tevi varu likt izķīlāt, darīšu to, laimīgais Silabried, ja Liene tevis neglābs...»
Kādu pusstundu pa istabu nostaigājis, ar tumšām domām kaudamies, Slaucējs gāja pie miera.
Ap to pašu laiku viegli no savas gultas pacēlās Liene un gandrīz nedzirdamiem soļiem izgāja sāņistabā. Tur viņa it klusi atvēra logu un skatījās laukā - gluži tāpat kā viņu pirmo reizi, pēc Ernesta mīlestības atklāšanas.
Mākoņi, kas aizsedza laiku no laika mēnesi, tagad atkal atplaišķījās. No bālās, burvīgās gaismas apspīdēts, pie loga stāvošās meitenes ģīmis izskatījās vareni daiļš. Biezi, gaiši mati, no kādas vēsmiņas maģenīt kustināti, glūda pār viņas balto kaklu, aizsedza daiļi apaļinātās krūtis. Viņas acis zibēja, lūpas tai drebēja saldās maņās.
Un tēls, kas tur dārzā pie koka stāvēja, šoreiz nebij nekāda viļoša ēna. Viņš kustējās, tuvojās logam un uzsāka runāt. Tā bij Ernesta balss.
«Tik agri, sirsniņ,» viņš čukstēja, abas rokas aplikdams ap Lienes kaklu, «vakar man bij veselu stundu ilgāk jāgaida. Labvakar.»
Viņš uzspieda karstu skūpstienu uz meitenes lūpām.
«Šovakar māte aizmiga ļoti ātri,» Liene atbildēja, «aizmiga, it kā paredzēdama, ka šovakar ļoti ilgojos ar tevi tikties. Man bij daudz daudz tev ko stāstīt.»
«Nu tad stāsti!»
Ernests atspiedās uz loga plaukta un skatījās kāri Lienē.
«Ko nu lai stāstu... Man iet tā: kad pie tevis neesmu, tad man tūkstoš domu galvā, es domāju, par to runāšu ar Ernestu un par to - un, kad ar tevi tiekos, tad visas domas vējā un nekas man nepaliek tev ko stāstīt kā tikai tas: es tevi neizsakāmi mīlēju!...»
Viņa abām rokām apņēma jaunekļa vaigus, pagrieza viņa galvu uz augšu un noskūpstīja viņa pieri.
«Līgaviņ,» šis čukstēja, saldu jūtu pārņemts, «es arī cita nekā no tavām lūpām negribu dzirdēt kā šos jaukos vārdus... Saki tos vēlreiz, saki tos vēl vairāk reižu!»
«Es tevi mīlēju, mīlēju no visas sirds, mīlēju tevi ļoti ļoti, manu Ernestiņ! - - Manu Ernestiņ! Tas neskan nemaz itk mīlīgi, kā to gribētu. Ernestiņ... Kāpēc tevis nesauc par Jāni? Klau, cik tas mīlīgi skanētu: Jānīt, tevi mīlēju! - Bet nu saki tu arī man, ka mani mīlē. Sacīsi?»
Ernests izpildīja meitenes vēlēšanos. «Drīzi, sirsniņ, tu mani varēsi saukt pie cita vārda, kas tev labāk patiks nekā Ernestiņš,» viņš tad turpināja. «Mīļo vīriņ - tas taču skan daiļi!»
«Skan gan, bet nezin kad tas būs - mīļo vīriņ. Kad par mūsu nākotni iesāku domāt, tad man uznāk bailes. Tavi vecāki - neņem par ļaunu - ir augstprātīgi, tiem nepatiks tāda vekekla, kāda es. Tavs tēvs turklāt tura naidīgu prātu uz manu tēvu, ak Ernest, mūsu nākotne ir tumša!»
«Un, lai viņa būtu tik tumša kā nakts bez mēneša, mūsu mīlestība mums rādīs ceļu!» Ernests dedzīgi izsaucās.
Liene pieglauda savu vaigu pie mīļākā.
«Kaut es arī tik cerības pilna varētu skatīties nākotnē,» viņa sacīja, «Ernest, lūko mūsu tēvus salabināt.»
«Mēģināšu, Lienīt, darīšu visu, kas manā spēkā stāv. Bet, taisnību sakot, man gan daudz svara nav pie tēva.»
«Paldies, mīļais.»
Un samīlējušies mainīja skūpstienu pēc skūpstiena.
«Lienīt, ko tev jau vakar un aizvakar lūdzu -»
«Ko tu gribi? Manas rokas tevi apkampj, manas lūpas tevi bučo.»
«Laid mani pie sevis istabā.»
«Manu kukainīt, kas tā par runu! Sāņistabā guļ māte, katru acumirkli tā var uzmosties.»
«Lai viņa mostas, šurp jau viņa tikpat nenāks. Un, kad viņa tevi sauc, tad tu ieej un saki, ka tev guļamistabā bij palicis karsti.»
«Bet apdomā, kad mūs še kāds uzietu -»
«Kas tad? Visi guļ, nostrādājušies, kā nost, nevienam nenāk prātā, ka āboļu sargam Ernestam vēl uz citu ko jālūkojas nekā uz ābelēm vien... Bet gandrīzi to būtu aizmirsis - še!»
Viņš izvilka iz kabatas zaļganu ābolu un sniedza to meitenei. «Tas ir no caurspīdošiem,» viņš sacīja, «tas skaistākais, ko savā laikā esmu redzējis.»
Liene paņēma ābolu un uzlika to uz loga plaukta. «Dalīsim viņu uz pusēm,» tā sacīja, gribēdama to ar pirkstu pārsist pušu.
«Un kur mēs viņu ēdīsim?»
«Tu savu pusi ārā, es savā istabā.»
«Nē, ja, viņu ēdot, nevaru pie taviem sāniem sēdēt, tad labāk nedali ābola. Ak Lienīt, tu nezini, cik ļoti gribētu reiz ilgāku laiciņu pie tevis pakavēties un ar tevi omulīgi papļāpāties! Še pie loga caurvelkošā vējā to jau nevaru. Laid mani istabā! Āboļi drīzi tiks noņemti, nezin kad atkal gadīsies tik izdevīgi brīži, kur netraucēti varēsim būt kopā kā tagad! Tu jau gan zini, dienā tik uz acumirkļiem varam un drīkstam sarunāties. Tādēļ palīdzi, sirsniņ.»