Tēvs aizklāja acis ar roku.
«Kauns,» viņš čukstēja, «kauns!... Vai tas tev vien sekos? Vai mums viņš arī nebūs jānes! Vai ļaudis, kad iziešu ar māti uz lauka, nerādīs uz mums ar pirkstiem, teikdami un smiedamies: «Lūk, tie ir Kalna Spijēni, kas ar savu meitu agrāk tā lepojās un kura nu apsmieklā kritusi - vai, vai!»» Silabriedis uzreiz tā sāka šņukstēt kā izkults bērns.
«Neraudi!» Liene iebrēcās caur sirdi ejošā balsī un apkampa tēva ceļus. «Nerunā tā, citādi man jāmirst.»
Arī māte, kas līdz šim klusi savas asaras bij slaucījusi, tagad iesāka visā galvā raudāt.
«Jāni, Jāni, negrūd jel viņu pēdīgi postā. Apdomā, tas ir mūsu bērns. Kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet!»
Silabriedis likās pats ar sevi cīnoties. Kā nevilšus viņam noslīdēja rokas uz leju. Liene tās satvēra, viņas karstiem skūpstieniem apklādama. Tēvs noliecās, piecēla izsamišanai tuvo meiteni un spieda to pie savām krūtīm. «Lienīt, manu mīļo, nelaimīgo Lienīt!» viņš izsaucās neizsakāmās žēlabās.
Kad Juris vakarā no zirgu barošanas ienāca istabā, viņš, citiem nemanot, pamāja Lienei, lai izejot otrā istabā, kur tai iedeva vēstules vīzē salocītu un aizzēģelētu papīru.
«Man to iedeva kaimiņu Jāņuks, kad pie akas zirgiem ūdeni smēlu,» viņš sacīja.
Ātri Liene satvēra vēstuli. Tā bija Ernesta rakstīta.
«Mīļo, dārgo Lienīt!
Saņem izskaidrošanu, kādēļ ne ar pusplēstu vārdiņu šorīt Tevis netiku aizstāvējis, kādēļ Tev ļāvu no mums aiziet tik pazeminošā vīzē. Mīļo Lienīt, Tu man ticēsi, kad Tev saku, ka tā izturējos, tēva stingrāko pavēli izpildīdams. Pirms viņš Tevi atlaida, tas mani iesauca savā istabā, tur man sadodams vārdos, kādus savā mūžā neesmu dzirdējis. Necietu klusu uz viņa apvainojumiem, bet atbildēju, ka Tevi gribu precēt, un lūdzu, lai tādēļ Tevis nedzen projām. Uz ko tēvs palika gluži zils no dusmām. Ja no šās dienas vēl vienu vienīgu vārdu no Tevis vai uz Tevi runātu, tad es varot tāpat pa Lejas Spijēnu vārtiem iziet kā Tu, viņš sacīja. Nemūžam man neatjaušot Tevis precēt u. t. pr. -Ko man bij darīt? Turēju to par prātīgāko - ciest klusu un darīt pēc viņa vēlēšanās. Ja arī viņam pretotos un viņš mani padzītu, ko tas mums, Tev un man, gan līdzētu! Precēties mēs tomēr nevarētum, tādēļ ka atļauja uz to manas nepilngadības dēļ stāv tēva rokā. Paldies Dievam, ka vairs nav vesels gads jāgaida, kamēr pats par sevi būšu kungs! Tad precēsimies, tad, ja grib, lai tēvs mani ar aizdzen. Nebīsties no tā, jo esmu un palieku tak viņa vienīgais dēls, kam reiz Lejas Spijēni kritīs. Pagasta nabagiem jau tēvs viņu tikpat nenorakstīs. -Tātad, sirdsmīļo līgaviņ, pārciet šo īso gada laiku, pēc kura visām bēdām un visām pajām būs gals. Es ciešu līdz ar Tevi, ciešu varbūt vairāk nekā Tu, jo atzīstu, ka esmu visas nelaimes cēlonis. Atmaksāšu Tev tūkstoškārt par visām Tavām asarām, kad būsi mana mīļā sieviņa.
Zvēru Tev mūžīgu mīlestību un uzticību vēlreiz! Dzīvo sveika!
E.
Tikties tagad gan tik drīzi laikam netiksimies. Uz baznīcu Tu jau neiesi, un nepamanīti, kamēr sniegs nav nokusis, še pie mājām arī nevaram sarunāties. Pavasarī!»
Laimīgiem smaidiem Liene pasniedza vēstuli Jurim.
«Lasi,» viņa sacīja, «redz, Ernests tak nav tāds, par kādu tēvs, māte un tu viņu turējāt. Viņš manis neatstās.»
Vēstuli izlasījis, Juris to salocīja un atdeva māsai atpakaļ. Viņš raustīja plecus.
«Ko Ernests gan citu lai raksta! Cerēsim, ka tas turēs vārdu... Bet, māsiņ, viegls viņš arī diezgan ir, un Slaucējs prot viņu valdīt.»
«Vai šās vēstules lai nerādu arī tēvam?» Liene jautāja. «Tā viņu drusku apmierinās!»
«Nē, nerādi,» Juris atbildēja. «Tēvs grib iet uz Slaucēju izrunāties, un, kad viņš šo vēstuli redzētu, tad viņš to gribētu ņemt līdz un rādīt Slaucējam. Un kas tad iznāktu? Nekāds labs priekš tevis, bet lielas nepatikšanas Ernestam.»
Liene paslēpa vēstuli azotē.
Slaucēja «kontorā» stāvēja vecs, salīcis vīrs iesirmiem matiem, bāliem, iekritušiem vaigiem. Viņa lūpas bij kā sāpēs sakniebtas, nemierīgi skatieni iz viņa iekarsušajām acīm šaudījās pa istabu šurp un turp. Tas bija Silabriedis, kas gaidīja Slaucēju ienākam. Bij ilgi jāgaida, līdz durvis atdarījās un šis parādījās. Cietiem soļiem tas ienāca un aizstājās aiz galda. Silabriedis nesveicināja, Slaucējs arī nesacīja nekā. Abi vīri tikai saskatījās, viegls sārtums pārskrēja pār Silabrieža vaigiem, Slaucēja ģīmis nepārvērtās.
«Ko gribi?» pēdējais iejautājās asi, īsi.
«Laikam gan nezini, ko gribu,» Silabriedis tikpat asi atteica, «laikam man vēl būs jātura garas runas, pirms to apķersi!»
«Kā redzams, tad tu mani turi par kādu domu atminētāju,» Slaucējs mēdījās, «mīļais Silabried, tas es neesmu, un tādēļ vēlreiz tevi vaicāju: ko tu gribi? Jeb tev tas par rupji - labi: lūdzu, kas patīk?»
Silabriedis palaida vajā krēsla atzveltni, kuru tas abām rokām bij aptvēris, un paspēra soli uz priekšu. Viņa acis kvēloja, kā kad tam būtu karsonis.
«Mēļojies vien, ja tev patīk, vēl vairāk, panesīšu visu. Mēs, mazie un nabagie, jau priekš tam esam, lai tiktum no jums, lielajiem, mīti ar kājām. Tādēļ min vien, min... Dievam tu netici, no cilvēkiem tev arī nav jābīstas, tie, kas par mums citiem spriež tiesu, tie tavi draugi, un krauklis kraukļam jau acī neknābj...»
«Neļerkšķi!» Slaucējs dusmīgi pārtrauca Silabriedi.
«Ā, vai es ļerkšķu, kad patiesību runāju! Ja tā nebūtu, vai tad tu otram tik droši varētu atņemt visu, kas tam ir: mantu, laimi, godu, cerību, - vai tad tu drīkstētu otru tik droši grūst pēdīgā postā!»
Slaucējs palika bāls kā līķis.
«Neģēli!» viņš kliedza, un viņa balss drebēja no dusmām.