«Nepietika,» Silabriedis turpināja, «ka tu mani pievīli, nepietika, ka mani uz to pēdīgo nokalpināji, nepietika, ka mani dziļāk un dziļāk ievilki savos valgos -»
«Neģēli, divkārtīgais neģēli, nepateicīgais cilvēks!» Slaucējs pārtrauca Silabriedi. «Kas tev palīdzēja ļaunā brīdī? Vai es gāju uz tevi, jeb vai tu nāci uz mani? Vai man tevis vai tev manis vajadzēja - ko?»
«Visu to jaunu esmu piecietis,» Silabriedis runāja tālāk. «Biju reiz tavās rokās kritis un redzēju, ka vairs nevarēju iz tām izsprukt. Bet, ka tavs dēls manu meitu pievīlis un atstājis, ka jūs man to kaunu darāt, tas man iet caur sirdi un kliedz gandarīšanas!»
«Ā!» Slaucējs iesaucās it kā pārsteigts, «tādēļ tu nāci uz mani... Ko lai es tur daru? Griezies pie mana dēla.»
«Es esmu tēvs, un tu esi tēvs - m u m s ir tā darīšana. Aizstāvu sava bērna tiesības.»
«Tiesības?... Kas par tiesībām?»
«Tavs dēls apsolījis manai Lienei, ka būšot viņu precēt.»
«Tā - pie kuras tiesas tad tas ticis norakstīts?»
«No kura laika tad šitādas apsolīšanas tiek no tiesām apstiprinātas? Vai varbūt tai apsolīšanai, ko tu reiz devi savai brūtei, kāds pagasta vecākais vai tiesas priekšnieks piespieda klāt zilu zēģeli vai sarkanu?»
Slaucējs pacēla augstprātīgi galvu.
«Man tādu zilu un sarkanu zēģeļu nevajadzēja,» viņš sacīja graizoši, «mana brūte un es - mēs bijām g o d ī g i. Bet, runājot no tādas meitas kā tava, var gan jautāt, kur raksts ar zilu vai sarkanu zēģeli. Mans dēls sakās neesot apsolījies viņu precēt. Viņš dievojas, ka Liene viņu pavedusi. Un to arī ticu. Viņa domājās caur to tikt reiz par Lejas Spijēnieti.»
«Tavs dēls melojis! Slaucēj, sava bērna vārdā paģēru, ka viņš savu solījumu pilda!»
«Tas atkarājas no manis.»
«Ja viņš liegsies, apsūdzēšu to.»
«Ko tu darīsi?» Slaucējs iesaucās, īsi pasmiedamies. «Sūdzēsi?... Jāsmejas!... Ko tu nupat no tiem sacīji, kas tiesu spriež!... Bet vari jau iet sūdzēt. Varī jau sacelt škandālu un drusku darīt nepatikšanas. Bet kas galu galā no visa iznāks? Pēc garas varzāšanās un vazāšanās tava meita dabūs atlīdzināšanu. Tas būs viss... Nobeigsim to lietu īsākā vīzē?»
«Īsākā vīzē?»
«Jā,» Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā divi naudas paciņas un uzlika tās uz galda. «Še ir divi simti - ņem tos, ej mājā un ciet klusu.»
«Divi simti?» Silabriedis runāja, dīvainu skatienu Slaucējam uzmezdams.
«Par maz?... Nu, nebūs no Lejas Spijēna teikt, ka tas nelaba joka, ko viņa dēls izdarījis, neprot labi aizmaksāt, - še ņem vēl vienu simtu!... Nu, kādēļ vilcinies?»
Silabrieža ģīmis bij palicis gluži tumšs.
«Ko!» viņš iesaucās, un viņa acis likās degot liesmās. «Vai tev nav kauna, man naudu piedāvājot! Vai es pēc naudas nācu? Vai gods pērkams? Vai man mana bērna gods par naudu pārdodams kā tev tavi mieži un lini?... Ņem pats savu naudu! Grūdi to savās nepiepildāmās žāklēs un aizrijies, man tās nevajaga!» Un Silabriedis piedāvāto naudu ar tādu sparu atgrūda no sevis nost, ka tā pārskrēja galdam pār un otrā pusē nokrita zemē.
Slaucējs stāvēja kā mēms aiz galda. Viņš tik droši bij sagaidījis, ka Silabriedis ar prieku saņems priekš viņa tukšā maka tik lielo summu, ka naudas straujā atraidīšana viņu uz acumirkli gluži apstulbināja. Bet ātri viņš atkal saņēmās.
«Ārā iz manas istabas, plikadīda!» viņš brēca, savām dusmām laizdams vaļu. «Diedelnieks, ko tu dari! Savu parādu tu nevīžo aizmaksāt, bet ar naudu tu zini mētāties! Pagaid, putns! Rubļus tu man nosviedi pie kājām, drīzi atnāks laiks, kur tu kapeiciņas no zemes gribētu pacelt, kaut tik bijušas. Gaidi vien!»
«Gaidi vien tu arī! Nedomā šoreiz iziet sveikā! Nelaidīšu tevis vaļā, un ja man būtu jāiet līdz Pēterburgai!»
Silabriedis apsūdzēja Slaucēju. Viņš bij gluži apmulsis un neklausījās nemaz nedz draugu padomiem, nedz savējo lūgšanām. Jo, izņemot pašu Silabriedi, visi bij cieti pārliecināti, ka no prāvas nekas neiznākšot kā tikai tēriņi un ceļi. Vismazāk Lienei patika tēva uzsāktais ceļš. Lai gan viņa nebaidījās, ka Ernests viņu prāvas dēļ atstās, tas jau zināja, ka ne Liene bij tās uzgribētāja, tad tomēr meitenei nepatika, ka viņas un viņas mīļākā vārdi atklāti tiesas priekšā tika minēti. Bet neko nebij darīt. Ernesta vēstules, kura varbūt pie Silabrieža kaut ko būtu iespējusi, Liene arī tagad tēvam nerādīja, un ar vārdiem vien, kā jau teikts, nekas nebij panākams, jo mazāk tādēļ, ka Silabriedis redzēja, ka būs jāput. Jo, pirms tas vēl bija paģidis Slaucēju apsūdzēt, šis bij pieprasījis aizdoto naudu, smieklīgi īsu termiņu aizmaksāšanai nolikdams Kad termiņš aiztecēja, Silabriedim naudu nenesušam, Slaucējs viņu uzdeva pie tiesas. Lai gan lieta bij skaidra, tad tomēr pagāja ilgāks laiks, nekā Slaucējs domāja, kamēr Kalna Spijēni ar Silabrieža mantas lielāko daļu nāca viņa rokā. Tikai otrā gadā, jūnija mēnesī, Kalna Spijēnos noturēja okcionu. Silabriedim nu vairs nebij tiesības dzīvot tēvutēvu mājā. Bet, kā tas notiek gandrīz pie visiem zemniekiem, kas noklīst tādā stāvoklī, kā tas arī notika pie Silabrieža. Labi zinādams, ka pretošanās nenesīs nekāda laba, viņš tomēr neatstāja labprātīgi mājas, bet gaidīja sevi izliekam.
«Laba tā nakts, ko varam pavadīt zem jumta,» viņš atbildēja Annai, kad tā vīru mēģināja pierunāt, lai izejot ar labu. «Diezgan laika atliks dzīvot pa čigāniski.»
Jā, bija patiesi bēdīgi. Silabriedis bij cerējis palikt vēl vienu gadu Kalna Spijēnos un tādēļ nebij iegādājis vietas, kurp iet. Nu bij jāpaliek zem klajām debesīm. Antēnu krusttēvs pats sen bij izputējis, un citi Silabrieža radi vai draugi - pēdējo pulciņš pavisam bij sašļucis - paši dzīvoja otra paspārnē...
Atnāca izlikšanas diena.