«Cukura ūdeni!... Vai tu nedzirdēji, kas še notika, skrieni, - man bail, ka nedabūju triekas!»
Meita, uzmetusi acis uz saimnieces no dusmām nejauki saverkšķītā ģīmja, iesteidzās namā.
«Es jau šorīt sacīju, ka nebūs labi,» saimniece runāja padzērusi uz meitu. «mana māte man velti neparādās sapnī... mana vedekla mani tā sakaitināja, ka droši vien palikšu nopietni slima... Atsauci manu vīru!»
Meita aizgāja un atnāca ar vēsti, kungam neesot vaļas.
«Ej saki, ka man kas ļoti vajadzīgs ar viņu jārunā un tūlīt.»
Meita iegāja otrreiz namā. Pēc brīža durvis atvērās, un Slaucējs parādījās tajās. «Ko tu gribi?» viņš strauji un nepacietīgi iesaucās, pagriezies uz lapeni. «Vai esi kurla? Es taču tev liku sacīt, ka man nav vaļas, lūdzu, netraucē manis veltīgi.» Viņš atkal pazuda namā.
Slaucēja kundze nobālēja. Viņa bij gribējusi sūdzēt par vedeklu, bij gribējusi vīru piedabūt, lai šis to norāj, un tika tik strupi atraidīta un pati norāta. Nesamanīgās dusmās viņa slēpa galvu spilvenos.
«Madām, vai jums vēl nevajaga cukura ūdens?» meita pienākusi vaicāja.
Saimniece pacēla galvu.
«Ko? Cukura ūdens? Vai es tev tā esmu prasījusi?» viņa meitai uzkliedza. «Vai tu mani gribi pārsmiet?... Ak, es nelaimīgā sieva,» viņa žēli turpināja, «nu ir manas meitas man uz galvas sāk dancot...» viņa šņukstēja. «Ed, ej uzlej kafeju. Bet papriekš pasauc Mariju, ienesīsiet mani istabā... Ak, es nelaimīgā sieva... Tik olas dzeltenuma vien nepiemirsti, man likās, ka šorīt kafeja bij bez tā.»
Maz minūtes vēlāk divi meitas nelaimīgo sievu uz mīksta krēsla ienesa namā.
Mazajā, ar Grobiņu pirti zem viena jumta esošā istabiņā valdīja svētdienišks klusums. Pa vaļējo lodziņu tajā plūda iekšā salda smarša, kas nāca no divām dobēm, kuras gluži tuvu pie lodziņa stāvēja un kurās starp sīpoliem, burkāniem un dažām citām saknēm ziedēja raiba puķu virkne.
Istabiņā viss bij glīts un tīrs un uz to labāko sakārtots un uzkopts. Gultas cēli uztaisītas un labām segām apklātas, kuls bez mazākā mēsliņa, galdiņš balts noberzts kā sniegs. Pie sienas karājās Lutera bilde, kurai rāmja vietā bij aplikts ozolu lapu vaiņadziņš, kaktā uz plaukta atradās vairāk grāmatu.
Pie loga sēdēja Liene. Rokā viņa turēja avīžu lapu, bet viņa nelasīja tajā. Acis ne uz ko neturēdama, tā skatījās laukā.
Liene nebij daudz pārvērtusēs. Atskatoties no pāris dziļākām līnijām ģīmī, nekas tajā neatgādināja pārciesto grūto laiku. Vaigi tai atkal ziedēja tādā pašā sārtumā kā toreiz, kad Lejas Spijēnos bij bijusi dienastā, zīme, ka arī vecais Grobiņš nebij slikts saimnieks. Jā, Liene jau trešo gadu kopā ar brāli dienēja vecajam Grobiņam. Kamēr Juris tūlīt bij aizgājis uz saimes istabu dzīvot, vecāki ar Lieni ierīkojās piedāvātajā istabiņā, kur Liene palika arī tad dzīvot, kad nākošos Jurģos iestājās Grobiņa dienastā. Viņai patika atšķirtā istabiņa, lai tā arī bij zem pirts jumta. Kopā ar citu saimi esot, viņai šad un tad bij jādzird vārdi, kas viņu, lai gan pa lielākai daļai nemaz uz viņu nezīmēti, tomēr sāpīgi aizķēra, te viņa varēja būt no tā droša, varēja būt netraucēti viena ar savu bērnu un savām domām.
Viņa acīm redzot arī tagad dziļi bij nogrimusi tajās, jo viņa nedzirdēja, ka durvis tika atvērtas un kāds ienāca istabiņā. Tikai kad durvis atkal tika aizvērtas un turklāt ar lielāku troksni, nekā tas bij vajadzīgs, viņa pagrieza galvu.
Ienācējs bij - Ernests.
Viņš bij ļoti rūpīgi ģērbies.
Liene piecēlās. Abi stāvēja labu laiciņu mēmi viens otram pretim. Neizsakāmas jūtas atspoguļojās abu ģīmjos.
«Lienīt!» Ernests pēdīgi klusu iesaucās un nodūra galvu.
Liene it kā negribot spieda rokas pret krūtīm.
«Ko jūs gribat?» viņa tad auksti vaicāja.
Ernests pacēla galvu. Sāpju pilns skatiens ķēra Lieni.
«Jūs?... Lienīt, no kura laika mēs tik sveši palikuši, ka tu mani sauc jūs!... Lienīt, ka tu zinātu, cik es nelaimīgs, tu manis nedarītu vēl nelaimīgāku, mani tā saņemdama.»
«Nesaprotu, ko jūs runājat, Slaucēja kungs. Sakāt man, ko jūs vēlaties, jeb atstājat šo istabiņu!»
Ernests pacēla kā lūdzoši rokas.
«Nerunā jel tā!» viņš izsaucās. «Tik ilgi esmu uz šo stundu sagatavojies, tik karsti vēlējies viņu pienākam, tik pavisam citādi tavu izturēšanos iztēlojies, ka tavi vārdi man ir kā naža dūrieni... Lienīt, nācu lūgt tavas piedošanas.»
Pēdējos vārdus jaunais vīrs izrunāja tik žēli un mīksti, ka Liene gandrīz nemanot nodrebēja. Tā bij tā pate balss, kas reiz tik jaukus vārdus uz viņu bija runājusi un kuru viņa ilgu laiku tikai sapņos vien bij dzirdējusi. Nu tā atkal runā dzīva uz Lieni.
«Piedod, piedod, Lienīt!...»
«Ko lai jums piedodu?» Liene bargi jautāja. «Nejokojaties, mans prāts nenesas uz jokiem.»
«Vēlreiz tevi lūdzu: nerunā tā! Neskaties mani tik dusmīgiem skatieniem, tas man iet caur sirdi... Lienīt, tev būs atkal smaidīt, tev būs atkal būt laimīgai.»
«Atstājat šo istabiņu, un es atkal smaidīšu un būšu, laimīga.»
Ernests nopūtās smagi.
«Pelnu šitādus vārdus,» viņš runāja. «Esmu grūti pret tevi noziedzies. Bet neuzkraun man vienam visas vainas. Mans tēvs -»
Liene pamāja nepacietīgi ar roku.
«Neesmu jūs uzaicinājusi taisnoties!» viņa sacīja. «Tādēļ necilājat, kas pagājis. Jums no tā tikai var celties nepatikšanas un man sāpes.»
«Bet es gribu runāt! Gribu tev izskaidrot, kā tas viss noticis!»
«Nenopūlējaties velti! Notikumu gājienā, uz kuriem jūs zīmējaties, man nekas nav mīklains. nesaprotams... Vieglprātīgi jūs manī iemīlējāties, lētticīgi es uz jums palaidos. Es jums biju patīkams kavēklis, kas jums ar laiku būtu apnicis un kuru jūs tad būtu atmetuši... Jūsu tēva iejaukšanās jūs piespieda to darīt negribot, ko vēlāk ar labu prātu būtut izdarījuši... Nerunājat, tā būtu noticis, jo jūs esat nepastāvīgi! Gan tēvs jums varēja liegt mani ņemt, gan viņš jūs varēja aizsūtīt no Spijēniem projām, bet jūsu tagadējās sievas precēt viņš jūs nevarēja piespiest! Neesmu arī ne no viena dzirdējusi, ka viņš to būtu mēģinājis. Pēc sava paša brīvās gribas jūs uz tik ātru roku Kalna Spijēnos ievedāt saimnieci... Neklājas jau arī slavenā Spijēna dēlam novārtā liktu meitu vest pie altāra. Neklājas viņam dubļus, ar kuriem tas apmētājis Silabriežu Lieni, pašam ar savu roku atkal nomazgāt un tā pildīt dotu vārdu un svētas apsolīšanas. Vienkāršs kalpa puisis to nedarītu, kur tad vēl Lejas Spijēna dēls! Vienkāršs kalpa puisis to tura par likumu, nevis, kā godprātīgam cilvēkam pienāktos, p r e c ē t, bet a t s t ā t meitu, ka pie tās noziedzies, lai arī to no sirds būtu mīlējis, - kur nu vēl Lejas Spijēna dēls! Citādi jau katrs būtu smējies: «Ekur muļķis var ķerties pie labu labām un paņem savas vecās izvalkas!...» Un kur tad staltais Spijēna dēls savas acis būtu varējis likt aiz kauna!»