«Tu maldies!» Ernests tagad pārtrauca Lieni. «Nemūžam tādas domas manā galvā nav mitušas, neapsūdzi manis, bet turi visu par nelaimīgu likteņa nolēmumu ierādīšu tev, ka neesmu tik vainīgs, tik slikts, kā tu domā. Nenāku uz tevi tikai tukšu vārdu pārmīšanas dēļ vien. Nesu tev svarīgu ziņu: šķiršos no savas sievas - atlaulāšos no tās.»
Liene sarāvās.
«Jā, nokratīšu, saraušu saites, kuras man palikušas nepanesamas!... Lienīt, pildīšu visus savus apsolījumus - būsi mana sieva!»
Liene atkāpās soli atpakaļ. Kā atgainīdama viņa pacēla roku.
«Nē, nekad, nemūžam, Ernest!»
«Nē?!...» Ernests palika bāls. «Nesodi manis tik bargi,» viņš lūdzoši turpināja. «Esmu savu gļēvulību tūkstošreiz nolādējis, esmu viņas dēļ diezgan cietis!... Lien, Lien, ja tu mani tagad atraidi, tad tu manis nekad paliesi neesi mīlējusi!»
Lienes acīs iedegās it kā liesma.
«Nē,» viņa izsaucās paceltā balsī, «tevis nekad patiesi neesmu mīlējusi, bet tu gan mani!... Ernests, Ernest, apdomā, ko tu runā! Tu zini, kā tevi esmu mīlējusi tu zini, kā tev esmu uzticējusi, uzticējusi pat vēl tad, kad jau par mani smējās un uz mani rādīja ar pirkstiem... Bet esmu tikai cilvēks! Kad redzēju savus vecākus caur tavu tēvu izdzītus iz mājas un tevi aizbēgam, kad redzēju savu vecu tēvu par manu nelaimi raudam kā bērnu un zināju sevi tik nāvīgi pieviltu, tad domāju, ka man krūtis no sāpēm plīsīs pušu. Es staigāju apkārt kā pa pusei neprātīga - ne runādama, ne raudādama... Ernest! Ja būtu tiesa, ka cilvēks var nomirt nelaimīgā mīlestībā, tad toreiz būtu nomirusi, - bet tie ir meli, pieviltas mīlestības sāpēs neviens nenomirst pat kad to vēlas... Redzēdama, ka bez tevis b ū s jādzīvo pasaulē, es lūdzu Dievu, lai viņš man atņem manu mīlestību uz tevi. Es lūdzos neapnikusi, un mana sirds sāka aprimt. Es nemitējos - un nu viņa ir aprimusi. Redzi, es ar tevi tagad varu runāt kā ar kaut kuru citu cilvēku, tikai tava negaidītā, nejaušā ienākšana mani pārsteidza un sakustināja.»
Viņa izrunāja pēdējos teikumus tik mierīgi, tik rāmu... Ernests nogriezās nost.
«Tad es esmu velti nācis?»
«Velti, Ernest, tādēļ ka par vēlu. Kad tu man tagad lūdz ar savu roku piedāvātu divai Kalna vai divai Lejas Spijēnu, arī tad tu būtu nācis velti. Laiks atsvešina, un tu tik ilgi par mani nemaz neesi bēdājis. Un par mani vien ne. Ernest, arī par savu bērnu tu neesi iedomājis... Skaties, tur tai gultiņā viņš mēdz gulēt, tas viņa lellis un tur viņa vāgīši... Ernest, vai tava sirds, šās lietiņas uzskatot, nekā nerunā?»
Ernests elpoja smagi.
«Ak, kad tu zinātu, cik viņš skaists un prātīgs bērns!» Liene turpināja. «Bet kādēļ tev to stāstu! Tev tas vienaldzīgs. Tava laulība nav svētīta bērniem, un tādēļ tu arī nevari zināt, ko vecāku sirds sajūt, savus bērnus iedomājot...»
«Lien Lien, tu runā tā, kā kad tavs bērns nebūtu arī mans!» Ernests iesaucās sāpīgi.
«Viņš vairs nava tavs!» Liene noteikti atbildēja. «Tu sen esi atsacījies no visām tiesībām uz viņu. Nekad viņam nebūs zināt, kādas saites tevi un viņu saista.»
Liene piegāja pie mazā skapīša, atslēdza to un izņēma no tā rūpīgi aizsietu, mazu paciņu. Tad viņa pagriezās uz Ernestu.
«Še ņem,» viņa runāja un sniedza paciņu Ernestam, «ņem atpakaļ savu vēstuli un to laimes vēlējamo karti, ko tu man sūtījis. Viņas abas man sasaldinājušas dažu rūgtu stundu -- paldies!»
Liene turēja roku izstieptu, bet Ernests vilcinājās paciņu saņemt. Pēdīgi viņš to darīja nodurtām acīm.
Brīdi valdīja klusums istabiņā.
«Vai man vēl brīv izrunāt uz tevi kādu lūgumu?» Liene klusā balsī jautāja.
«Runā!»
«Tu sacījies atlaulāties no savas sievas. Ernest, nedari tā. Lūko ar viņu satikt, lūko ar viņu izlīgt. Tas ir vienīgais ceļš, kas vedīs tevi, ja ne uz laimi, uz mieru. Un tad es esmu dzirdējusi, ka tu dzerot... Lūko atmest šo netikumu, ja vēl vari. Tu esi prātīgs cilvēks, tu zini, kas dzērāja liktenis. Brandvīna glāzē nevar noslīcināt nedz errestību, nedz dusmu, nedz - nedz - - žēlabu... Un nu, dzīvo sveiks!»
Liene satvēra Ernesta roku un turēja to acumirkli savā. Tad viņa piegāja pie loga atspieda galvu pret sienu un skatījās laukā. Istabiņas durvis noklabēja - Liene zināja ka tā bija viena. Nekustēdamās viņa vēl labu brīdi tā stāvēja un lūkojās zilajā tālumā, kur debesis ar zemi likās sakusušas vienā laidā. Piepeši viņa aizlika roku priekš acīm. Gandrīz nemanāmas trīsas pārskrēja pār viņas stāvu, un divi lieli asaru pilieni izspiedās caur pirkstiem, kas apklāja viņas acis.