Juris turpināja: «Var būt, ka arī drusku maldos - bet ko tu tur runā no savas pagātnes! Vai Andrievs, tās nezina! Desmit un divdesmitreiz viņš par to būs pārdomājis. Bet, kad viņš tajā neatrod šķēršļa jūsu savienošanai, tad tev arī to nebūs darīt. Andrievs man sacīja ka šitos trijos gados, ko ar tevi kopā sadzīvojis, nācis pie atzīšanas, ka labākas un priekš viņa lēnās dabas derīgākas sievas kā tevis mūžam neatradīšot. Un, ja šis vēl par tevi drusku šaubījies, tad tava saruna ar Ernestu viņu pilnīgi pārliecinājusi no tavas krietnības. Arī vecais nekā nesakot, lai gan iesākumā tevis negribējis. Tu jau pati redzi ik dienas, cik laipns viņš pret tevi ir. Nu ko saki?»
«Ko nu tur citu varu teikt kā to: neesmu tādas laimes pelnījusi!»
«Ak, nerunā jel tā, esi gan pelnījusi. Diezgan esi cietusi, diezgan rūgtuma un diezgan jaunu dienu redzējusi. Nu ir laiks atkal nākt labām dienām. Un viņas nāks, es par to galvoju, nāks ne tikvien tev, bet arī mūsu sirmajiem vecākiem caur tevi - tikai saki jā.»
Juram vecākus pieminot, Liene nodūra galvu.
«Nu, vai tu paliksi mēma!... Nudie, Andrievs darīja pareizi, mani lūgdams, lai viņa vietā es tevi uzrunājot, bailīgs, kāds viņš ir, viņš jau sen būtu izmeties laukā no istabiņas... Skaties, tur viņš iet nemierīgs pa sētu, vai saukt viņu šurp?»
«Juri!» Liene iesaucās, nosarkdama līdz ausīm. «Kas tev nāk prātā!»
Bet Juris jau bij piegājis pie lodziņa, atvēra to un sauca:
«Andriev, ē, ko tu tur staigā! Labāk atnāc šurp savai «Balsei» pakaļ, tava brūte to jau sen izlasījusi!...»
Un tad, pagriezies uz Lieni, viņš to apkampa, noskūpstīja viņu sirsnīgi un sacīja:
«Saņem, mās, manus laimes vēlējumus! Kad tev nebij lemts lielajos, slavenos Spijēnos tapt par saimnieci, būsi tā mazajos, neslavenajos Grobiņos... Ir labi arī tā. Grobiņos valdīs joprojām pār pieticīgiem cilvēkiem laimes māte, lai valda Slaucēji un bagātība Spijēnos!»
STĀSTS PAR CŪKU, KURA RUNĀJUSE
Ap 1870. gada lielā kara laiku kādā mūsu zemītes nostūrī, kur izglītības gaišums zemnieku prātus vēl nebij apspīdējis, sensenā māņticība un pesteļi kristītai ticībai par spīti vēl stāvēja kuplākos ziedos.
Bagātais Koklapu saimnieks šo zemnieku starpā nebij nekāds izņēmums. Viņš zināja tikpat maz par vāciešu slavu kā par franču nelaimi, un, kamēr princis Fridrihs Kārlis, Bazēns un miljoniem citu domāja par kaujām un ap Mecas cietoksni izlēja cilvēku asinis, tamēr Koklaps domāja par kaušanu, pastellēja mičojamās micas, skaloja un pildīja mucas un ložņāja ap savu cūkkūti. Gada kārta, kurā kauja plosījās ap Mecu, zemniekam, nu saprotams gan, ir ļoti nederīga priekš kaušanas, jo tad karstums vēl nav mazinājies, cūkas vēl nav treknas un abas rokas tam pilnas ar citiem darbiem. Tādēļ tad arī šai laikā neviens nekā nekauj, un Koklaps to arī nebūtu darījis, ja apstākļi viņu uz to nebūtu spieduši. Jo, proti, visstiprākiem pūšļošanas vārdiem un baušļiem par spīti izrādījās par vajadzīgu viņa meitu Edu sadot kopā ar kaimiņu dēlu Sprici Vimbu. Pāra vecāki, zināms, jau sen savā starpā bij nosprieduši, ka viņiem jāprecējas, lai reiz abu māju zemes gabali taptu savienoti, bet nu šī savienošana uznāca drusku pēkšņi. Pa burzu, kas caur to izcēlās, Koklaps tikai pirms četrām dienām vien vēl bij iedomājis savu lielāko cūku dzīrēm ielikt aizgaldā un drusku uzbarot. Un tagad viņš stāvēja pie tecilas, kuru mazs zēns ar visu spēku grieza, un tecināja tutenu, lai ar to nākamā rītā cūkai atņemtu dzīvību.
«Griez!» Koklaps kliedza, jo viņš bij lielās dusmās. Rudzi tika sēti, lini mērkti, vēlīnie kvieši pļauti, un nekur viņš pats nevarēja būt klāt! Šis tikai tagad atkal būs izdevīgs gads! Kaimiņš Bambans noskaudīs rudzus, kviešus ēdīs žurkas, un lini - tie nomirks mārkā sarkani kā gunsgrēks, jo tie tēviņi, tie puiši, izdara visu gluži vienkārši, neievērodami nekādas skolas. Zināms, kas tiem bēdas, ja put, put, - tā jau nav viņu manta!
«Griez!» saimnieks vēlreiz uzkliedza, ģīmī sarkans kā vēzis, un darīja tā, it kā gribētu zēnam durt.
«Saimniek!» puika iesaucās un būtu droši vien aizbēdzis, ja viņa mātei par viņa piepalīdzību pie kaušanas Koklaps nebūtu apsolījis zarnu ceturto daļu līdz ar plaušām un aknām.
Tātad viņš saņēmās un grieza tecilu, ka ūdens no silītes zem tās šāvās gaisā, un saimnieks un zēns tik uzmanīgi turpināja savu darbu, ka nedz viens, nedz otrs nepamanīja svešā vīrieša, kas pa ceļu ienāca pagalmā.
Tikai tad. kad tas bij pienācis gluži tuvu klāt un sveicināja, Koklaps pacēla acis un redzēja savā priekšā pilsētiski ģērbušos vīrieti ar ādas ceļa kuli pie sāniem un lielu, satītu lakatu pār pleciem.
Bet viņš neatņēma sveicinājuma.
«Nu?» viņš sacīja, ar kreisās rokas resno īkšķi tutena asumu rūpīgi izlūkodams. «Kupčs?»
«Nē.»
«Tā. Nav ar man lopu, ko pārdot. Ejiet te tāpat vien caur. Jeb vai jūs no manis ko gribiet, kungs?»
«Jā - es - tiesa gan - man - gribēju no jums lūgt naktsmāju, saimnieks. Esmu tā aiz biezas galvas no lielceļ noklīdis, apmaldījos, vakars ir klāt un atnesīs laikam lietu,» svešais runāja, nedrošs tapis caur saimnieka strupo nelaipnību.
Koklaps noskatījās pienācējā no galvas līdz kājām, braukāja arvien vēl ar īkšķi pa tutena zobiem un rādīja tad ar šo nāvināšanas daiktu uz istabas durvīm.
Svešā mirkļi pagriezās uz to pusi.
«Ko jūs tur redziet? Virs durvīm, es domāju,» saimnieks jautāja.
«Nekā.»
«Es arī nekā. Mana māja nav nekāds krogs. Vanderzeļļi še nedabū naktsmājas.»
«Bet, mīļais saimnieks, es lūdzu! Jūs redziet, vakars - lietus - šis vidus man pilnīg svešs - es arī nekā negrib par velti,» svešais stomījās.