Kā izrādījās, tad saimniece nebij pārspīlējuse par viņa ēstgribu runādama. un Koklaps katrā citā laikā par to būtu iztrūcinājies un būtu to mēģinājis apturēt un aprobežot ar saviem spēcīgākajiem «vārdiem». Bet nu viņš par to tikai priecājās vien un gādāja, ka Ādamam vismazāk trīs reizes dienā gan vārīta, gan cepta, gan silta, gan salta nolādētā gaļa pilnās bļodās tapa celta priekšā.
Tā tas gāja apmēram kādu nedēļu. Tad milža vēders vienmuļīgā ēdiena likās būt apnicis: bļodas tik ātri vairs neiztukšojās.
Bet Koklaps nebija vis vakarējais. Tas zināja padomu. Viņš atrāva vaļā mucu gardā kāzu alus un pataisīja iz kāzu spirta spēcīgu šņabi ar zālītēm. Šie līdzekļi palīdzēja. Agrākā ēstgriba atkal ieradās, un nabaga rokpelnis, pēc savām domām, tagad dzīvoja kā Dieva ausī.
Bet šāda dzīve nepalika bez manāmām sekām.
Puiša miesas kaulainās, cietās formas pamazām nozuda, pieņemdamas patīkamu apaļumu, viņa rokas tapa mīkstas un baltas un viņa platie pleci vēl platāki, tā ka viņš tikai ar mokām svārkus varēja dabūt mugurā. Un, kad viņš kādā dienā nejauši - jo viņš nebūt nebij lieki lepns - ieskatījās Edas spogulītī, tad viņš sevis vairs nemaz lāgā negribēja pazīt: tik brangs, tik sārts, tik glīts viņa vaigs bij tapis.
Bet līdz ar redzamo ārējo pie viņa notika arī iekšēja pārvēršanās.
Līdz šim viņš bij bijis kluss, nedrošs un neveikls puisis, kas par citu neko nebija domājis kā par purviem un grāvjiem, par ēšanu un gulēšanu. Priekš cita viņam arī nebij atlicis laika. Bet nu viņš tapa drošāks un drošāks un dzīvāks un sāka prātot. Uz istabas tagad tikai maz vairs pazīstamām pusdurvīm atspiedies, savu ķuļķīti omulīgi kūpinādams, vai atkal uz ežmaļa nolaidies un noskatīdamies pļāvējos, viņš apsvēra un pārdomāja svarīgākās lietas... «Hm... Debesu tēvs tak laikam gan ir vareni gudrs, ka viņš cilvēkus tādus radījis, kādi tie ir. Viņš tos tā radījis, -ka tie katrā acumirklī var baudīt kādu prieku - ja to labi apdomā. Kad tu, cilvēks, ēd, tad mute un vēders priecājas, kad tu runā, tad tas mēlei kad tu klausies un dzirdi, tad tas ausij par patikšanu. Un, kad tu skaties un redzi, tad acs var priecāties... Acs ir citāda nekā vēders. Vēders ir piepildāms, acs nav. Kas acij patīk, tai viņa nevar un nevar diezgan noskatīties... Platos, garos, taisnos grāvjos, kuros starp melnām malām ūdens vienlīdzīgi vizēdams slīd uz priekšu, tajos acs diezgan nevar noskatīties un smukās meitās arī ne... Jā - smukās meitās arī ne...» Cik ērmoti, ka viņš to jau senāk nebij ievērojis. Viņš taču jau ilgi pazina Līzi, Ievu un Lieni, Koklapa kalpones, un Edu, viņa meitu, bet līdz šim tās viņa acīm nebija darījušas nekāda prieka. Un nu - nu viņš savus mirkļus no tām labprāt nemaz nebūtu vērsis nost un būtu nezin ko devis, ja it īpaši tai Edā vai divdesmit četras stundas no vietas netraucēti varētu nolūkoties. Bet tā tikai arī bij meita! Kā liepa ziedu laikā! Un kas par spēkiem viņai bij, un ko visu tā varēja nest! Ar trim spaiņiem tā gāja uz aku pēc ūdens un nāca atpakaļ - tik viegli kā cielava. Tiešām, maz bij tādu vīriešu, kas viņai varēja tikt līdz - vismazāk to paspēja tas Spricis Vimba, viņas brūtgans!
Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā. Un viņa tam patika jo dienas jo vairāk.
Bet, kad atkal kādā dienā meita viņa priekšā uz galda bij nolikuse gaļas bļodu, viņš savu apkalpotāju satvēra aiz rokas.
«Ko nu?» Eda iejautājās un skatījās milzī.
Šis satverto roku palaida vaļā.
«Nekas, nekas,» viņš sajucis nomurmināja.
«Nekas?... Par ko tu mani aiztiki?»
Puisis saņēmās. Viņš pacēla acis un skatījās brīdi brašajā un pilnīgajā meitas stāvā. Viņa sirds ātrāk sāka pukstēt.
«Es tevī labprāt vienumēr skatītos,» viņš tagad sacīja. «Tu man patīc. Man gribas tevi turēt aiz rokas, lai tu paliec manā tuvumā.»
Eda nosarka.
«Kā tu runā,» viņa noteica.
Puisis nopūtās.
«Tu esi tāda meita, kādas vēl savā laikā neesmu redzējis,» viņš tad atkal turpināja. «Tu nu drīzi dzersi kāzas.»
«Jā...»
«Drīzi... Cik ērmoti... Man būs tevis žēl. Bet jādzer vien ir.»
«Jā,» Eda īsi atteica un izgāja ārā.
Un Ādams ēda, dzēra un slinkoja, un noskatījās Edā. Piepeši viņš to kādā dienā atkal satvēra aiz rokas.
«Vai viņš tev patīk?»
«Kas tad?»
«Ak nu - tavs brūtgans.»
«Tas?... Jā, tas... Esam jau no mazām dienām pazīstami, vecāki viņu gribēja, viņš atnāca vienumēr pie mums un bija tāds drošs un trakulīgs. Neviens nekā nesacīja, un es - es domāju, jāņem vien jau būs un nu - -»
«Vai viņš tev patīk?» Ādams viņu pārtrauca.
«Es nezinu.»
«Ā, tu man to negribi sacīt. Saki jel!»
Īss klusums iestājās.
«Viņš ir tik sīciņš, nespēcīgs un neglīts pret tevi,» Eda tad čukstēja.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pēc šīs sarunas Ādama ēstgriba bija kā rautin aizrauta, un nedz alus, nedz šņabis ar vērmelēm un rūgtām purva pupulakstu lapām to atkal varēja ietaisīt. Aiz errastībām par šādu pārāk nepatīkamu gadījumu Koklaps tikko netapa slims un izlaida savas dusmas pa vecam ieradumam pie saimes. Jā, reiz viņš kādu puisi gluži bez iemesla pat sasita. Bet sods par šādu netaisnību viņu arī sasniedza gandrīz uz pēdām. Proti, puisis aizgāja pie Ādama un izstāstīja viņam sīki un smalki, kādēļ šo turot «tā kā sprinci».
Ādams atplēta acis un sēdēja tad pusstundu, no vietas nekustēdamies, pie galda pilnas bļodas priekšā un atstutēja galvu rokā. Jo tā viņš vislabāk varēja domāt. Tad viņš uzmeklēja Koklapu.