«Lupata!» viņš tam uzkliedza. «Es nu zinu tavu derību. Reinis man to izstāstīja. Ā, tagad tu man esi rokā! Viens no diviem: vai nu tu man dod savu meitu par sievu, vai es vairs ne kumosa neēdu no tās sasodītās gaļas! Savu dvēseli uz elli ar to būtu varējis aizēst! Bet Edas dēļ es to darīšu. Man viņa patīk, tā ka bez viņas vairs nevaru dzīvot.»
Citā reizē Koklaps pēc šādiem vārdiem būtu sasaucis savus puišus, licis Ādamu sasiet, ielikt vāģos, aizvest uz muižas purviem un viņu tur kā mēslu vezumu izgāzt. Bet tagad viņš tikai pārmaiņām nobālēja un nosarka un sasita rokas kopā.
«Cilvēks! Apdomā jel! Vai tev nemaz nav jēgas? Vai tad tu nezini, ka tas Spricis - ka Eda - -»
«Visu zinu!» Ādams viņu pārtrauca. «Par neko, par itin neko nebēdāju. Tava meita - viņa man patīk, vai tu man viņu dosi vai nedosi?»
«Bet, Ādamiņ mīļais, ko tad Spricis teiks, kad tu viņam to Edu noņemsi!»
«Ko tas siena āzis sacīs!» Goliāts smējās. «Lai lūko tik pīkstēt, tad es viņu!...» Un tas satvēra dumbro Koklagu, pacēla to augsti gaisā, sakratīja viņu dūšīgi un nolaida tad atkal zemē. «Tā, lūk!... Miltos viņu saberzīšu... smalkos...»
«Eh!» Koklaps stenēja, izlocītās rokas glaudīdams. «Bet pūrs. Eh, eh... lādi Spricis jau aizvedis.»
«Aizvedis? Viņš jau nāk iegātņos.»
«Tikai tā par jokiem, lai man kristu kāzu taisīšana. Spriča veči tagad nevar - -»
«Tikai tā par jokiem! Nu tad lai joki paliek joki, ņem mani par īsto iegātni! Es lādi atvedīšu atpakaļ.»
«Spricis nedos.»
«Tad es lādi atvedīšu šurp līdz ar visu Sprici!» Ādams kliedza. «Vai tas ņirva domā, ka Eda viņam par viņa draudzību kaut ko parādā? Labi, tad es to parādu ņemu uz savu galvu. Tiklīdz viņš precēsies, es to viņam atmaksāšu ar augļiem, ja viņš to vēlēsies!»
«Ādam, tu esi gatavs pagāns. Ak Dievs... neesmu vakarējais, bet tādas lietas... Vai tad tevi mana meita arī grib?»
«Viņa grib.»
«Vai tā? Nu tad vēl kādas dienas apdomāšos... Ak šī cūka, šī cūka... nelaime man jau sāk brucin virsū...»
Pagāja pāris dienu, kurās Koklaps apdomājās, Ādams neēda gaļas, un saimniece nezināja, kas notiks, un tādēļ uz kaimiņiem kādai vecai sievai aizsūtīja pakaļ, kas visādās dzīves nesapratnēs gan ar vārdiem, gan ar darbiem mācēja palīdzēt.
Pēdīgi Koklaps redzēja, ka bija paspēlējis un ka viņam jāpieļaujas, un tādēļ viņš pieļāvās arī.
Nu Ādams atkal sāka ēst gaļu un aizbrauca uz Sprici Vimbu Edas pūram pakaļ.
Spricis bja vieglprātīgs puisis un piederēja pie tās tāļu izplatītās vīriešu sugas, kurai mīlestība viņas dziļākā jēdzienā pilnīgi sveša. Viņam tālab viena meita bija gandrīz tikpat mīļa kā otra un Eda patīkamāka par citām - robežu dēļ. Kad nu Ādams viņam ļoti nopietnā kārtā atklāja iemeslu, kādēļ atbraucis, un turklāt savā izskaidrojumā iepina dažādus viegli saprotamus draudus, tad Spričam tika bail, jo viņš domāja, milzis sākot muldēt. Bet pārliecinājies, ka Ādams nebija nedz dzēris, nedz prātā jucis, viņš tikko varēja savaldīt smieklus par tādu aplamību.
«Ņem viņu, ņem viņu!» tas izsaucās. «Bet tā kā tu tikai man vēlāk nekā nepiemet!»
Spriča veči nu gan tik ātri nebija pierunājami izdot lādi, bet tomēr darīja to pēdīgi, kad tiem dēls slepeni bij apgalvojis, viņam esot drošākie pierādījumi, ka šis Bambana Līzei patīkot. Bambans taču esot tikpat bagāts kā Koklaps, - ja gribot, šis precēšot Līzi...
Tātad Ādams priecīgi aizbrauca ar lādi, apēda cūku atkal ar labāko ēstgribu līdz pēdējam kumosam un nodzēra pēc kāda laiciņa kāzas.
Jā, viņam agri bija jāiesāk taupīt, jo šis dzīres bija gan pirmās, bet nepalika pēdējās viņa laimīgā, svētītā laulībā.
ŠŪPULIS
«Šūpulis, - kam vajaga šūpuļa, kas pirks stipru šūpuli? Cik par šitām aijām ar visām vajadzīgām auklām tiek solīts?»
Saucējs, kas šos vārdus diktā balsī izrunāja, pacēla šūpuli ar abām rokām brīdi gaisā un skatījās smīnēdams zemniekos, kuri lielā pūlī ap viņu stāvēja.
«Nu, Putniņ, kas ir? Jauniem ļaudīm, kuriem vēl kāzu maršu skaņas dūc ausīs, šādas lietiņas labi noder kristīgā mājas būšanā. Tādēļ neapdomājaties ilgāk.»
«Lai nu pirk vien citi,» uzrunātais atbildēja. «Māte mani tik maz šūpojuse, ka mana paša šūpulis vēl gluži vesels guļ uz klēts augšas. Iztikšu ar, to pašu vajadzības brīdī.»
«Nu, apdomīgs saimnieks iegaumē visu, kas varētu notikt. Kas zin - varbūt būs jāšūpo divi reizē.»
«Ko nevēlos notiekam, uz to nesagatavojos,» jaunais saimnieks atteica. «Bet skatāties, tur nāk Urga, prasāt jel, vai viņa mājas būšanā šūpuļa nevajaga.»
Skaļi smiekli pavadīja runātāja pēdējos vārdus, jo Urgam nebij nedz mājas būšanas, nedz tam vajadzēja šūpuļa. Urgā bij vecs atraitnis bez bērniem, kas pēc nelaimīgas dzīves laulībā precēšanos nosauca par lielāko muļķību, savus vaļas brīžus, tas ir, to laiku, kad viņš nenodarbojās ar mūrēšanu, sevišķi krāšņu izlāpīšanu, pavadīja ar alus un brandvīna dzeršanu un priekš paģiru izgulēšanas nekad nekāroja gultas, no šūpuļa nemaz nerunājot. Bet viņa ieradums bija ūtrupēs nopirkt visādas nederīgas grabažas un tās tad sasmalcināt sev un kādiem viņa apbrīnotājiem puikām par lielu lielo prieku.
«Lūdzu drusku atšķirties,» saucējs sacīja uz ļaudīm, labo roku ātri pamezdams uz vienu un otru pusi, «ļaujat Urgam tikt pie šūpuļa. Urga!»
«Jā!» sauktais iekliedzās, starp ļaudīm, kas uz saucēja mājienu drusku atkāpās, spraukdamies uz priekšu. «Kas ir?» viņš jautāja ar pastīvu mēli, jo tas nāca no istabas, kur šodien kāds krodzenieks pārdeva savus dzērienus.