«Te ir šūpulis pārdodams. Jauns šūpulis, gluži kā priekš tevis taisīts.»
«Tā... Katls ar caurumu dibenā gluži kā priekš manis liets, divi spaiņi, kurus pirmīt nopirku, gluži kā priekš manis taisīti... Labi... Vai es šai šūpulī varēšu gulēt?»
«Zināms - ja kājām liec karāties pār malu.»
«Nu tad solu par to gultu trīs kapeikas, piecas solītu, bet, ja kājas karājas laukā, - trīs kapeikas!»
Veiklais saucējs, izvilinājis pirmo solījumu, paņēma āmuru rokā un sauca veikalnieka balsī:
«Trīs kapeikas! Trīs kapeikas - kas sola vairāk?»
Likās, ka neviens vairāk negribēja solīt; daži skatījās Urgā, jo reizēm tas pats sevi pārsolīja. Bet arī Urga cieta klusu.
«Trīs kapeikas pirmo reizi. Kas sola vairāk?...» Atkal klusums. Urga smaidīja pašapzinīgi. it kā gribēdams teikt: «Lūk, ko par savu naudu varu izdarīt.»
«Trīs kapeikas otru reizi! Vai neviens nesolīs vairāk? Auklu vien jau pie tās malkas vismazāk par divdesmit kapeikām. Trīs kapeikas otru reizi... Trīs kapeikas trešu reizi - viens divi - -»
«Piecas kapeikas,» skaļa baiss sauca no dzīvojamās ēkas puses, un ūtrupes vadītāja paceltais āmurs noslīdēja uz zemi, pie šūpuļa nepiedūries. Visu acis pagriezās uz istabas pusi.
Tur stāvēja durvīs glīts, spēcīgs jauns puisis, rokas saspriedis sānos, degošu papirosu mutē, cepuri lielīgi atstūmis pakausī. Varēja manīt, ka viņš bij bijis pie bufetes un tur vairāk ko darījis nekā skatījies vien.
«Piecas kapeikas,» saucējs turpināja. «Piecas kapeikas - kas sola vairāk? Urga, tu taču par divām kapeikām sev neliksi noņemt gultu?»
«Vai gulta pārdodama?» glītais puisis prasīja tuvodamies.
«Gulta, gulta, kurā divi var gulēt,» kāds zobojās.
«Nu, tad jau nāku kā saukts, tādas gultas man drīzi vajadzēs.»
«Nava gulta - šūpulis,» saucējs izskaidroja, no jauna šūpuli paceldams gaisā. «Piecas kapeikas pirmo reizi - kas sola vairāk?»
«Desmit,» Urga sacīja.
«Piecpadsmit,» puisis solīja un smējās. «Kad jau iesākts, lai arī iet tāļāk.»
«Divdesmit kapeiku,» Urga solīja no jauna. «Šūpulis ir gluži kā priekš manis taisīts.»
«Trīsdesmit.»
«Četrdesmit.»
«Piecdesmit,» puisis sacīja lielīgi.
«Piecdesmit kapeiku,» Urga atkārtoja. «labi. Tagad tu šūpuli vari paturēt. Sešdesmit kapeiku nesolīšu, par sešdesmit kapeikām reiz varu sadzerties.» To teicis, vecais mūriķis saucējam atgrieza muguru, izspraucās ļaužu pūlim no jauna cauri un soļoja uz sētmali, kur viņš ap savu cauro katlu un saviem diviem spaiņiem sāka rīkoties.
Bet par šūpuli neviens neko vairs nesolīja. Pāri minūtes ļaudis veltīgi uz solīšanu pamudinājis, saucējs pēdīgi šūpuli «nosita» glītajam puspiedzērušajam puisim.
«Šūpulis - piecdesmit kapeiku - pircējs Ābols,» saucējs uzkliedza rakstītājam, kas, nomaļš stāvēdams, ar Putniņu sarunājās.
«Kas par Ābolu, kurš Ābols?» rakstītājs ievaicājās, jo ūtrupē bij kādi pieci seši Āboli, un viņš solītāju, ar Putniņu runādams, nebij ievērojis.
«Praulēnu Ābols,» saucējs atbildēja.
«Ko? Mūsu Jānis?» Putniņš iesaucās un piecēlās kāju pirkstu galos, lai pircēju dabūtu redzēt. «Nudie, tas ir māns puisis!»... Bet tad, it kā viņam pēkšņi kaut kas būtu iekritis prātā, tas sevi noņurdēja: «Ak tā.»
«Vai tad viņš jau apprecējies?» rakstītājs vienaldzīgi iejautājās, Ābola vārdu rakstot listē.
«Nava vēl precējies,» Putniņš atbildēja. «Bet drīzi gan taisīs kāzas. Saderēju viņu kā pārenieku.»
«Tā. Un pirk jau tagad šūpuli?»
«Kā paši redzat.»
Rakstītājs pasmīnēja.
«Un ko tad viņš paņems?» viņš jautāja.
«To viņš man līdz šim nav teicis un to arī nezināju, jo tādam pavieglam puikam, kāds mūsu Jānis, brūte vai katrā mājā. Bet nu gan domāju, ka tas apprecēs Priežu Latiņu. Viņa šogad dzīvo pie mana kaimiņa Mežmaļa.» Putniņš izskaidrodams pielika.
«Nepazīstu,» rakstītājs atteica un sāka par citu ka runāt.
Pa tam Jānis, dažiem nesmalkiem jokiem un vispārīgiem smiekliem atskanot savu šūpuli bij paņēmis un nonesis sētmalē. Še viņš atkal sadūrās ar Urgu, kas nupat savu otro spaini taisījās sagāzt, un uzaicināja to viņam nākt līdz uz istabu. Esot viņam jāizpirk čarka, tādēļ, ka tas atkāpies no solīšanas.
Vēlu naktī, kad ūtrupe bija pabeigta, Putniņš savu puisi, kas stipri bija sadzēries, līdz ar viņa šūpuli pārveda mājā uz Praulēniem.
* * *
Saule otrā rītā jau rādīja brokasta laiku, kad Jānis uzmodās. Lai gan viņš no paģirām vairs nekā nemanīja, tas tomēr vēl labu laiku vāļājās pa gultu - viņš jau to drīkstēja darīt, jo līdz Jurģiem viņš vēl bij pats kungs par savu laiku. (Proti, viņš pie Putniņa bij bijis par vasaras puisi.) Tāpat garšļauku gulēdams, viņš izvilka pīpi no darba svārku kabatas, kuri pie gultas stakles bij piekārti, un sāka pīpēt. Dūmus lēnām mutē ievelkot un atkal izpūšot un noskatoties, kā tie izzuda, viņam ienāca prātā vakardienas ūtrupē. Jāņem bija tā, it kā tur kaut kas sevišķis būtu noticis. Vai viņš ar kādu bija sakāvies?... Nē... Te viņš atminējās Urgas un līdz ar to arī apstākļa, ka bija nopircis šūpuli. Puisis piecēlās piepeši sēdu un nospļāvās. Vai velns, kādu muļķību viņš bija izdarījis! Kā gan viņu tagad par to draugi neizzobos, un ko gan Līze Bleikš teiks, notikumu dabūjuse zināti... Viņš viņu tā gluži klusiņām vien vēl, nevienam nezinot, bija uzrunājis un pirka, visai pasaulei redzot jau šūpuli! Nelaimīgs notikums, caur ko viņš vēl bagātu brūti varēja zaudēt! To domājot, Jānis izlēca no gultas.
«Vakar laikam atkal nejēdzīgi esmu bijis sažūpojies,» viņš pie sevis rūca un sāka ģērbties, «sasodītais bairišs!»