«Nu tad manis dēļ - palūkošu ar, kā tas brandviņš māk sasildīt. Dod to stopiņu šurp.»
Un Pēteris dzēra.
«Stiprs,» viņš tad sacīja, smīnēja un aizlika roku acīm priekšā, jo tās pieskrēja pilnas asaru.
«Stiprs, bet labs,» Kājauts piebilda un saņēma skārda mēru no Pētera rokas. «Nu, vai netika tūliņ siltāk ap dūšu?»
«Vai nu ne. Papriekšu rīklē dega kā uguns, bet nu ir tā patīkami... kājas gan vēl salst.»
«Nu tad iedzer arī vēl kājām siltumu.»
«Nē, tad noreibšu.»
«Ujā, ujā, vai tad tev jau nu ir tāda vistas galva, ka no mazas lāsītes brandviņa tūliņ noreibsi. Dzer nu, dzer!»
«Nudie, tad noreibšu. Lai nu paliek! Kājas sasildīšu staigādams.» Pēteris gribēja piecelties.
Bet Kājauts viņu saturēja aiz rokas cieti.
«Neesi nu bērns. Mēs ar Bērtuli tak visu korteli jau esam izsūkuši un vai tādēļ esam noreibuši? Bērtul, rādi Pētera ceļu!»
Bērtulis dzēra, Kājauts dzēra un tad pielika Pēterim mēru pie mutes. «Dzer, brāl!»
Pēteris satvēra mēru.
«Lai tad arī iet,» viņš sacīja un iedzēra krietnu malku.
«Lūk, tā ir brangi,» Kājauts izsaucās, uzsita Pēterim uz pleca un sāka stāstīt garu, neticamu, bet smīdinošu joku. Beidzis viņš atkal satvēra mēru. «Tagad iemetīsim vēl ceļakāju un tad iesim.»
«Es vairs nedzeršu,» Pēteris sacīja un smējās. «Tad jau vairs nemaz mājā nevarēšu tikt... Lai tev gala, kā esmu noreibis.»
«Ārā saltums reibumu kā ar roku noņems. Tici man,» Kājauts puiku mierināja. «Uz manām veselībām, brāl!...»
«Vai, liec nu mani mierā, es tak vairs nevaru,» Pēteris lūdzās.
«Uz manām veselībām!»
«Citā reizē, Kājaut, citā reizē.»
«Ej nu, neesi tāds tiepša!» Kājauts izsaucās. «Še nu dzer! Kas ir, ir. Uz manām veselībām.»
«Nu, kad tu tik dikti gribi, - lai tad arī tā lieta iet,» Pēteris sacīja un satvēra osiņu. «Bet, ja nevarēšu mājā tikt, tad tu mani aiznesīsi!»
Viņš atkal smējās un dzēra. Bet tad mēru ātri nolika atpakaļ uz galda.
Durvīs parādījās jauns pienācējs, spēcīgs puisis, no galvas līdz kājām ar miltu putekļiem noputējis.
«Vai mēs tagad esam pie «Zelta zvaigznes?»» baltais jokodamies jautāja, nomauca cimdus un ieslēja pātagu pie durvīm kaktā. «Braucu no dzirnavām uz māju, ieraugu jūsu lāpstas ārā uz trepēm pie durvju stenderes, ienāku paskatīties, ko te darāt, - un šie man dzer!» Viņš tuvojās galdam, gribēdams uz tā nolikt cimdus. Bet piepeši, Pēterī cieti ieskatījies, tas iesaucās: «Ko tu te?»
«Es arī dzeru,» Pēteris atbildēja, smīnēdams un sniedza jautātājam roku. «Labdien, Jēkab.»
«Tu arī dzer! Jā, to redzu, ka esi dzēris.» Un tad, uz abiem otriem pagriezies, Jēkabs pielika: «Ko tad tas lai nozīmē?»
Bērtulis vienaldzīgi paraustīja plecus.
«Viņam bij salt. Gribēdams sasildīties, tas iedzēra drusku brandviņa, tas ir viss,» viņš sausi sacīja.
«Jā, man bij salt,» Pēteris apstiprināja Bērtuļa vārdus. «Man bij salt, un viņi mani spieda, lai dzerot. Bet es nemaz neesmu tik sareibis, kā tu varbūt domā. Skaties!» Pie šiem vārdiem Pēteris piecēlās stāvu.
Lai gan viņš veikli piecēlās un nebūt nelīgojās, bet stāvēja cieti uz kājām, tad tomēr no viņa acīm un no visa viņa nevainīgā, kaunīgiem smaidiem pārklātā ģīmja skaidri varēja redzēt, ka viņš bij noreibis... Jēkabs satvēra Pēteri aiz rokas.
«Nāc,» viņš sacīja, «brauksim uz māju! Cik tu notērēji?»
«Viņam ar krodzenieku nav nekādas darīšanas,» Bērtulis viņa vietā atbildēja, «braucat vien ar žēlīgu Dievu.»
Pātagu paņēmis, Jēkabs attaisīja durvis, izlaida Pēteri ārā un tad, ne vārda nesacījis, pazuda arī pats aiz tām.
Brīdi abi draugi mēmi sēdēja viens otram pretim. Tad Kājauts iesmējās.
«Vai tu redzēji, ka mūsu domas šoreiz neizdevās,» viņš sacīja. «Kamēr viņš tiks mājā, tamēr puikam galva būs skaidra. Kaut jel velns mums to Jēkabu tik piecas minūtes vēlāk būtu uzgrūdis... tad puika bij gatavs... Bet ko nu ar to sajaukto alu lai darām?»
«Zemē jau nu tā neliesim,» Bērtulis atbildēja. «Ja tu tāda nevari dzert, tad to viens pats izdzeršu. Ielej!»
Bērtulis ielēja, un abi dzēra.
Ārā pa tam Jēkabs bij atraisījis zirgu no slitas un ielicis Pētera lāpstu ragavās. Pamezdams ar roku, lai Pēteris sēstas uz vezuma, viņš sacīja:
«Vezums nav smags. Sēsties virsū.»
«Es labāk iešu kājām, Jēkab. Sēdot man būs salt.»
«Manis dēļ. Redz, tā iet, kad cilvēks neklausās! Va es tev šorīt netiku teicis, apvelcies manu kažociņu, mauc manus vecos zābakus kājās! Ja būtu klausījies, tad nebūtu bijis jāsildās ar Bērtuļa brandviņu.»
Viņš uzsauca zirgam, tas sāka iet, un lēniem soļiem Jēkabs un Pēteris gāja vezumam pakaļ. Abi klusēja.
Tikai kad viņi bij nonākuši mežā, starp kura kokiem nelielā tālumā māja bij redzama, zēns iesacījās:
«Man tev kas jāsaka... Tu man šodien atkal biji tāds labs draugs... Es tev arī vienmēr būšu labs draugs.»
Vecais Sausnoru tēvs papurināja savu sirmo galvu un skatījās kuplajā kļavā, zem kura tas sēdēja. Kļavs stāvēja Sausnoru sētas vidū, un no soliņa, kas zem tā atradās, varēja pārredzēt ne tikvien visas Sausnoru ēkas, bet arī labu daļu no viņu vasaras zaļumā mirdzošiem tīrumiem un gabaliņu ceļa, kas starp tiem locījās, sētā ietecēdams. Uz šo ceļu Sausnoru tēvs bij skatījies, pirms tas savas acis bij piegriezis kļavam.
Pa ceļu nāca Bērtulis. Viņš tuvojās lēnām mājai, un, lai gan tas rokā turēja krietnu paegles spieķi un uz tā pabieži atspiedās, tad tomēr šad un tad viņa galva bīstamā kārtā noliecās vai nu uz labo, vai kreiso grāvmalu. Cepure viņam bij noslīdējuse uz vienas auss mati sašļukuši pierē un kakla lakatiņš bij vaļā, tā ka kreklu varēja redzēt. Tāds viņš ienāca sētā. Cietākiem soļiem, nekā tas līdz šim bij gājis, viņš tuvojās Sausnorām un sacīja: