Pienācis pie akas, kas pļavas malā atradās, Jānis palika stāvam. Ap aku ziedēja pavasara puķītes un spoguļojās skaidrajā, rāmajā ūdenī. Puisis uzkāpa uz akas laipiņas un noliecās uz priekšu. Vai viņam tiešām vakar izdarītās muļķības dēļ bija jābīstas, ka Līze viņam varētu atsacīt? Vai viņam bija jābīstas no Andža? Viņš ieskatījās akā... Ak nē, Līze viņu ņems, un ja viņš pat veselu duci šūpuļu būtu nopircis... Jānis apzinīgi uzsmaidīja savai spoguļa bildei un sagrieza gaišās ūsas. Jā, viņš bija un palika skaists puisis. «Nu, gan es Ilzi pratīšu samierināt,» Jānis nodomāja un piesmēla spaiņus ar ūdeni. Viņa saīgums piepeši bija zudis, jautru meldiņu svilpodams, tas sāka iet uz māju.
Te balss no pļavas puses sauca viņa vārdu, un Jānis apstājās.
Pār pļavu nāca Praulēnu jaunā saimniece, mazu aizsaini rokā turēdama.
«Pagaidi, iesim reizē,» viņa sauca, un puisis gaidīja, kamēr saimniece pienāca.
«Laikam vēl brokasta neesi ēdis,» jautrā sieva runāja, Jāņam iedama līdzās. «Ak tu sliņķis! Bet pagaidi, kad būsi atkal manā dienestā, gan tad tevi izmācīšu. Vai zini, ko jau šorīt esmu padarījuse, kamēr tu vēl gultā krāci? Esmu izstaigājuse ciemus.»
«Tā,» puisis laipni sacīja, jo viņš saimnieci ļoti cienīja, tādēļ ka viņa to slepeni viņa dzeršanas dēļ bāra un atklāti atkal aizstāvēja. «Kur tad jūs bijāt?»
«Mežmaļos.»
«Tā,» Jānis atkal sacīja, vārdu šoreiz izrunādams diezgan dzestri.
«Jā, biju nītīm pakaļ. Un atmini, - no kā tās ņēmu? No Latiņas!»
«Tā,» Jānis trešu lāgu sacīja auksti un īsi... «Tagad pātarošana par šūpuli tūliņ ies vaļā,» viņš domāja un soļoja ātri uz priekšu.
«Bet neskrej taču tā,» saimniece runāja, neieklausījusēs, cik savādi Jāņa balss bija pārvērtusēs. «Paklau, ko tev teikšu: Latiņa tev sūta labas dienas.»
«Jānudie, nu viņa man to šūpuli tūliņ kārs kaklā,» puisis domāja, un viņa vaigi notvīka asins sārtumā: «Bet nu to vairs ilgi neizturēšu.»
«Nu, vai tu nevīžo pateikties - - ak, skat, kā viņš nosarkst!» saimniece jokojās. «Ak, ko nu, mīļo Jānīt, no manis jau nu tev nevajaga kaunēties, tu jau gan zini, cik labu prātu uz tevi turu. Tātad dzersim priecīgas kāzas!... Ak, kaut tu būtu bijis klāt un redzējis, cik jautra Latiņa kļuva; kad viņai pastāstīju, ka tu nopircis šūpuli. Nudie viņa negribēja raudāt, bet asaras viņai tā bira pār vaigiem kā... Bet te jau esam pie mājas... nē, bet kā tu esi aizkusis, jā, kam tā skrēji... Nu, ej nu ej un uzsildi savu tēju un tad nāc un palīdzi man audeklu uzlikt uz stellēm.»
Saimniece iegāja istabā, Jānis ķēķī, kur viņš pilnos spaiņus ar tādu sparu uzsvieda uz sola, ka gandrīz lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē.
«Spaini ūdens tev labprāt izlietu uz galvas, ne palīdzētu audeklu uztaisīt,» viņš sadusmojies noņurdēja. «Nu jau kaimiņos arī tic, ka es to malku ar nodomu pircis. Un cik tāļu no turienes ir līdz Bleikšiem!... Ak, šie sievieši! Viltīgi tie ir visi! Nedēļām saimniece bij runājuse par iešanu uz Mežmaļiem, un taisni šodien viņai turp bij jānoiet! Nītis jau arī varēja kāds cits atnest. Bet nē, tas jādara saimniecei pašai. Kādēļ? Tādēļ, ka tā ar Andžu iet uz vienu roku un arī grib izjaukt manu saprecēšanos ar Līzi... Skrien, skaties, tūliņ Latiņai stāstīt, ka es nopircis šūpuli... Stāsti, cik gribi, man par to nav bēdas, es jums visiem tagad tūliņ kaut ko parādīšu: saskaldīšu šūpuli un uzsildīšu ar to malku sev tēju.»
Puisis uzmeklēja trumuli, pielēja to ar ūdeni un uzlika to uz ķēķa krāsns mūra. Tad viņš apskatījās pēc cirvja. Ķēķī nebija neviena. Nu, nekas. Viņa cirvis gulēja klētī zem skapja. Viņš atstāja ķēķi un gāja uz klēti. Klēts durvis bija vaļā - vai tad jau atkal kāds to nolādēto šūpuli apskatīja? Zināms, viņa māte, kreiso roku domīgi pielikuse pie zoda, stāvēja šūpuļa priekšā.
«Skaists šūpulis?» Jānis zobgalīgi un parupji iejautājās, roku bāzdams zem skapja. «Vai ne? Un saprotams, tu arī ļoti priecājies, ka viņu esmu nopircis.»
Izbrīnējusēs māte ieskatījās dēlā. Kas tā bija par runāšanu?... Ak tā, tas nāca no vakardienas dzēruma. Tad jau dažs vārdiņš jāpārlaiž pār galvu. Un viņa atbildēja:
«Kādēļ tad lai nepriecājos? Jo nu redzu, ka neesmu par velti Dievu lūguse.»
«Nu šūpuļa dēļ tev nevajadzēja debesu tēva apgrūtināt, to es tev jau sen bez viņa būtu varējis izgādāt,» dēls tagad gluži rupjā balsī atteica un meklēja tāļāk zem skapja.
«Kaunies jel, šitādus vārdus ņemdams mutē,» māte bārās. «Tu gan zini, ko no Dieva esmu lūguse: lai viņš tavu prātu tā groza, ka -»
«Andžam no tā iznāk labums,» Jānis, mātei atņemdams valodu, iesaucās. «Jā, to saimnieki arī lūguši. Bet es jums visiem tūliņ parādīšu, kā Dievs manu prātu grozījis. lūk, šitā!»
Un izrāvis cirvi no skapja apakšas, Jānis to pacēla un tuvojās šūpulim.
«Ko t' nu!» māte dusmīgi iesaucās. «Ak, vai nu jau esi tik bagāts, ka derīgas lietas malkā vari saskaldīt! Tā, tā, dēls. Tad jau nu laikam turpmāk ar Urgu iesi uz vienu roku un kopā ar viņu sapirksi mantas priekš saplēšanas un saciršanas. Nebija arī ļaudīm vairs nekā ko smieties, par Urgu vairs nevarēja izdomāt jaunu joku. Nu būs atkal viens, kas cilvēkus ar savām muļķībām smīdinās. Tātad sāc vien savu jauno amatu pie šitā šūpuļa!»
To teikuse, māte pabīdīja šūpuli uz klēts vidu un atstāja Jāni vienu.
Nezinādams, ko darīt, puisis stāvēja šūpuļa priekšā un kodīja lūpas. Vai šūpuli saskaldīt?... Tas tiešām izskatītos pēc Urgas un būtu viņam par apsmieklu, tur mātei bija taisnība. To atstāt veselu? Tad visai pasaulei saimnieki iestāstīs, ka viņš Latiņu grib precēt, un tas taču nedrīkstēja notikt. Bet kādēļ gan, labi apdomājot, to ļaudīm nevarēja ļaut ticēt? Vai nebija viena alga, ko ļaudis runāja un domāja, kad tikai Līze patiesību zināja? «Pēc pusdienas aiziešu uz Līzi un aprunāšos, kad tā grib iet skaitīt pātarus, liksimies svētdienu pirmo un otro reizi uzsaukties, nākošā svētdienā trešo reizi un tūliņ salaulāties. Ta tad visiem būs lieli brīnumi.»