Pabāzis cirvi atpakaļ zem skapja, Jānis šūpuli aplūkoja tuvāk. Nudie piecdesmit kapeiku ir nedzēris par viņu varēja dot. Stipris koks, glīts darbs, maz lietots - patiesi būtu bijuse skāde, šūpuli saskaldot. Reiz viņa taču tā kā tā vajadzēs, kādēļ tad to līdz tam laikam mierīgi nepaglabāt? Jānis pieslēja lēnām šūpuli savam skapim līdzās pie sienas, aizslēdza klēti un gāja atpakaļ uz ķēķi, kur viņš ar vienkāršām skaidām tējai uzvārīja ūdeni.
Brokastu paēdis, viņš atkal atgulās gultā, pīpēja un prātoja šā un tā. Tad viņš aizgriezās uz sienu, gribēdams iemigt. Bet miegs šoreiz lāgā negribēja nākt...
Ap pusdienas laiku saimnieks ienāca saimes istabā un piecēla Jāni. Vai tas šodien negribot nākt palīgā art, šis ar puisi viens pats iesēto auzu līdz vakaram neaparšot, un laiks taisoties uz draņķēšanos. Varot piepalīdzēt, Jānis atbildēja, kam savas kāzas iekrita prātā, priekš kurn sarīkošanas viņam saimnieka laipnās piepalīdzības ļoti vajadzēja. Esot pamazām atkal jāsāk iestaipīt kauli... esot diezgan slinkots visu ziemu... Bet patiesībā viņam nebūt nepatika Putniņa uzaicinājums, jo caur to Jānis tika kavēts apmeklēt Līzi. Nu, nekas, rītu jau arī vēl bija laika diezgan... Tātad viņš paņēma zirgu un arklu un aizgāja uz tīrumu. Vakarā saimnieks jautāja, vai Jānis jau tūliņ no rītdienas nesāktu iet pie darba, esot daudz ko art, bez otra puiša līdz Jurģiem nevarēšot iztikt. Putniņš puisi noalgošot par to, viņam lēti aprēķinādams priekš kāzām vajadzīgos bīdeļu miltus utt., kas taču viņam būšot ļoti pa prātam. Zināms, ka tas Jānim bija ļoti pa prātam, jo viņa naudas kule bija tukša līdz dibenam, bet viņš tomēr drusku apdomājās, pirms tas saimnieka priekšlikumu pieņēma. Ja viņš to darīja, tad jau tas šonedēļ Līzi nevarēja apmeklēt, tad viņš tikai svētdien vien vēl ar viņu varēja tikties. Bet vai tā galu galā nebija viena alga, vai tie rītu vai svētdien norunāja, kad iet pie mācītāja skaitīt? Un, kad svētdien Līze par vakardienas muļķību sāks runāt, tad viņam būs labs iemesls valodu nogriezt uz citu pusi: «Klausies, cik uzcītīgi pagājušā nedēļā priekš mūsu kāzām pelnīju naudu...» Un Jānis atbildēja Putniņam, ka sākšot no rītdienas iet pie darba, un ara, sēja un ecēja cauru nedēļu ar sviedriem vaigā.
* * *
Svētdienas rītā Jānis uzģērbās tik skaisti, cik tam bij iespējams, un aizgāja drusku agrāk uz baznīcu nekā citām reizēm. Viņš ar Līzi jau priekš dievvārdiem gribēja satikties. Bet likās, ka Līze nebija atnākuse. Viņš tās nekur neredzēja, turpretim satikās ar pazīstamiem, kuri vai nu tūliņ, vai pēc kādiem ievada vārdiem vairāk vai mazāk jocīgā kārtā šūpuli pieminēja. likās gluži tā, it kā šis notikums jau visā pagastā būtu zināms...
Puiša dusmas uz sevi, bet it īpaši uz Andžu un saimniekiem auga augdamas. Ak. šī nolāpītā banda, kas gribēja un gribēja viņa laimi izjaukt... Bet pagaidāt tikai, gan jūs citu svētdien atpētīsiet acis...
Pēc beigtiem dievvārdiem Jānis līdz ar citiem puišiem pēc veca ieraduma nostājās netāļu no nabagu lādes noklausīties sludinājumos, kurus šķesteris mēdza izsaukt. Te atvērās ģērbkambara durvis, un mācītājs, vēl amata svārkos, parādījās tajās. Viņš pārlaida acis pār baznīcēnu pūli un tad piepeši māja ar roku. Jānis to redzēja, un viņam tā likās, it kā mācītājs v i ņ a m būtu mājis, bet, tā kā viņam līdzās stāvēja viens baznīcas pērminders, tad Jānis tikai pacēla cepuri un piedūra perminderim roku viegli pie sāniem. Šis arī tūliņ steidzās uz ģērbkambarī, bet atnāca tikpat ātri atpakaļ ar ziņu, - mācītājs vēloties ar Jāni runāt. Tā... Puisis nosarka. Ko tad mācītājs no viņa gribēja?
Ģērbkambarī bija sieva ar krustāmu bērnu, pāris meitu un zvanītājs. Sasveicinājies ar Jāni, mācītājs pamāja, lai tas viņam ietu līdz, un kāpa pa mazajām trepēm augšā, kuras ieveda istabiņā virs ģērbkambara, kur vācu dziesmu grāmatas stāvēja un mācītājs savu sviesta maizi mēdza apēst.
«Es jau ilgi biju nodomājis ar tevi kādu vārdiņu runāt,» mācītājs uzsāka, pēc ieraduma laipni puiša piecu noglaudījis, «bet pēdējā laikā tevis nepamanīju baznīcā un tevi mājā uzmeklēt man nebija laika. Saki jel, - tu drīzumā precēsies?»
«Jā, cienīgais mācītāja kungs,» puisis atbildēja un nolaida acis.
«Tā? Nu redzi - un tas jau ļoti labi, mīļo Ābol,» mācītājs turpināja valodu, «ļoti labi. Vēlos, ka manā draudzē visi puiši būtu tik godīgi kā tu.»
Godīgajam puisim raibs apmetās acu priekšā.
«Mācītāja kungs,» viņš stomījās un gribēja runāt pretim, «mācītāja kungs - -» bet nekā, vārdi aizspriedās rīklē un nenāca pāri par lūpām...
«O, es zinu, ko tu gribi teikt, mīļo Ābol,» mācītājs visai mīļi runāja un noglaudīja Jāņa karsto vaigu. «Na ja... tā lieta jau ir tāda - tāda... bet esi gluži mierā, mēs jau esam visi cilvēki, viens ar šādu, otrs ar tādu vājumu. Nedēļu pēc kāzām viss būs aizmirsts... Bet ko tev gribēju teikt: no otrdienas visu nedēļu nebūšu mājā, un tā ka tu laikam gribēsi, lai tevi jau nākošā svētdienā uzsaucu, tad varēsi rīt ar Latu atnākt skaitīt. Rītā priekš pusdienas... Un nu man jāiet, mīļo Ābol, jākristī vēl viens bērniņš.»