Mācītājs sniedza Jānim roku, un, kamēr šis, pavisam sajucis, pār to noliecās un to skūpstīja, mācītājs vēlreiz laipnīgi noglaudīja viņam vaigu un kāpa tad lejā.
Jānim, ģērbkambarī atstājot, bija tā, it kā pats nelabais to būtu sagrābis. Neizsakāmas dusmas plosījās viņa krūtīs, bezmērīga stūrgalvība pamodās viņā... Ā! šie ļaudis!... Pat mācītājam tie nekaunējās stāstīt tādas blēņas. «Bet nudie, jānudie jūsu nodoms jums neizdosies. Var būt, ka vēl kaut kādi būtu apdomājies... bet nu, nu šodien vēl ar Līzi iešu pie mācītāja, lai tas tad saka, ko grib, un lai baras, cik grib, itin nekas mani tagad vairs neatturēs precēt Līzi!»
Viņš devās uz krogu.
Izmeklējis visas istabas un Līzes neatradis, viņš pēdīgi sadūrās ar vienu Bleikšu puisi. Kur Līze? - Neesot uz baznīcu nākuse. Izdzinuse aitas ganos... - Ak tā... Jānis piegāja pie stoikas, izdzēra čarku, nopirka paciņu papirosu un devās no kroga laukā. Ar Līzi viņam šodien katrā ziņā bija jāsatiekas.
Lai gan ceļš nebija labs un pavasara saule ļoti spieda, Jānis tomēr ātri soļoja uz priekšu un sasniedza diezgan īsā laikā Bleikšu mājas robežas. Izgājis egļu mežiņam cauri, viņš pēdīgi atradās lielas, garenas noras malā, uz kuras aitu un jēru pulks mierīgi pirmās sulaiņās lapiņas plūca, kamēr noras malā uz maza, saules apspīdēta uzkalnīša sieviete sēdēja un auda lielsaišķus. «Tā viņa ir,» Jānis domāja un tuvojās ātriem soļiem ganu meitai. Suns, kas tāļāk krūmos bij ošņājis, tagad iesāka riet, un reizē ar pāri aitām arī audēja pacēla galvu. Jā, tā bija Ilze, viņa ieraudzīja Jāni, likās esam pārsteigta, bet nolieca atkal tūliņ galvu pār darbu. Viņas vaigi, kuru sarkanums līdzinājās daktiņu krāsai, uz acumirkli kļuva zilgani.
Puisis sveicināja laipni, bet meita tikai gluži vienaldzīgi satvēra izstiepto roku.
«Kurš vējš tad tevi šurp atpūtis?» viņa paasi iejautājās, aušanu arvienu naigi turpinādama. «Tevi jau vairs nemaz nedabū redzēt.»
«Nebija laika tevis agrāk apmeklēt,» puisis atbildēja, nomezdamies meitai blakus zemē. «Nudie nebija - esmu jau pie Putniņa iesācis strādāt.»
«Nebija laika? Hm! Priekš plažierēšanas pa ūtrupēm un priekš citu blamierēšanas - priekš tā tev bij laiks.» Runātāja uzmeta Jānim dusmīgu mirkli un savilka lieisaišķu velkus piepeši tik stīvi, ka līksts nokrakšķēja.
«Tātad nu tiešām iesākas škandāls, no kāda bijos,» puisis domāja un brīnojās pats par sevi, ka viņš nejutās nebūt uztraukts. Nē, pavisam otrādi - Līzes skarbie vārdi viņu dīvaini apmierināja...
«Priekš citu blamierēšanas,» viņš atkārtoja, «ko tad nu esmu izblamierējis?»
«Ak, neizliecies nu vēl tāds!...» meita izsaucās, vēl vairāk sadusmota no Jāņa baiss vienaldzīgajām skaņām. «Urga man visu izstāstīja. Tu esot priekš manis jau šūpuli nopircis! Vai tev kauns ar jel maz ir!»
Jānis pasmējās.
«Maz gan, kad esmu sadzēries,» viņš atbildēja. «Un Urga tev taču būs stāstījis, ka, šūpuli pirkdams, biju gluži lillā.»
«Kad tad tu neesi «lillā»?» Līze rupji iesaucās. «Kauns gan ir, kā apdomā, ka tik jauns cilvēks jau tik liels dzērājs!»
Jānis ieskatījās Līzē. Kas viņai deva tiesu jau tagad runāt šitādus vārdus pret viņu? Nudie saimniekam bija taisnība, viņa bija nikna kā pūce un neskaista turklāt. Viņai nupat runājot, Jānis bija ievērojis, ka viņas lūpas reizē ar baltajiem zobiem atsedza arī par daudz no sarkanajām smaganām, un tas izskatījās ļoti neglīti! Kur viņam agrāk bij bijušas acis!
«Ko tad neprecējies puisis ar naudu citu var darīt kā to apdzert,» viņš drusku iekaitināts runāja, «un priekš kam tad alus un brandvīns taisīti, ja ne priekš dzeršanas!»
«Un tu domā, ka saprecēšos ar žūpu, kas manu naudu pirmajās divās nedēļās pēc kāzām salies rīklē!» Ilze brēca sadusmota un uzlēca stāvu. «Oho! Vēl pasaulei varu parādīt, ka man nevajaga nedz tevis, nedz tava šūpuļa!»
Jānis brītiņu omulīgi zemē palika sēdam un nolūkojās Līzei ģīmī, kas tagad izskatījās sakrunkojies un vecs. Tad viņš ļoti lēnām piecēlās.
«Vai tu to pasaulei vari parādīt?» viņš sacīja. «Tad jau labi, tad rādi vien.»
To teicis, puisis apgriezās un sāka iet uz krūmiem, kuros suns pirmiņ bij rējis.
Kā sasaluse Līze Jānim noskatījās pakaļ. Viņa to bij gribējuse tikai izbārt, nevis pavisam ar viņu sanīsties. Bet dusmas, kas pa nedēļu viņas sirdī bij sakrājušās, viņu par daudz spēji bij pārņēmušas... Un nu skaistais precenieks bij vējā, lūk, tur viņš aizgāja - ak nē, viņš tūliņ griezīsies atpakaļ, gudrenieks, grib, lai viņu sauc atpakaļ... Nu jā, lai nu arī notiek, kā viņš vēlas...
«Jāni!» Līze sauca. «Jāni!... Nāc, es tev došu siera. Man ir!»
«Ēd vesela viena pate!» Jānis noņurdēja un nozuda krūmos.
«Ak tad tāda viņa īsti ir,» viņš domāja, tāļāk ejot. «Na, ar to tikai būtu ticis laimīgs! Būtu ieskrējis kā circenis karstos pelnos, ja tā šūpuļa nebūtu nopircis. Paldies Dievam, ka tas noticis... Kas par muļķi biju, ka neklausījos labu cilvēku padomos, bet tas jau ir, māte mani par daudz stūrgalvīgu izaudzinājuse. Bet nu gan vairs tāds nebūšu.»
Un it kā Jānis ar šiem vārdiem «veco Ādamu» būtu pametis un, cik ātri vien varēdams, būtu gribējis no tā tikt projām, viņš lieliem soļiem steidzās uz priekšu.
Bet kurpu tad viņš īsti skrēja? Ceļš, uz kura tas bij uzgājis, neveda vis uz Praulēniem, bet uz - - Viņš brītiņu apstājās... «Jā, tas bija īstais ceļš! Uz viņu! Uz Latiņu! Lai notiek, ko māte, ko saimnieki, ko mācītājs gribējuši un domājuši, lai errojas tur tā niknā pūce zila un melna!» Un Jānis soļoja tik dūšīgi tāļāk, ka dubļi vien šķīda.