Выбрать главу

Arī Latiņai šodien bij ganu svētdiena. Ieraudzījuse Jāni nākam, viņa tam lēnām mazu gabaliņu pagāja pretī.

«Tas tak jauki, ka tu reiz uz mani arī atnāc,» viņa runāja, un uz viņas seja gulēja kā saulīte, «nudie, es jau sāku vai bīties... es jau sāku domāt tādas nelabas domas.»

«Ej nu, ej!» Jānis sacīja un spieda meitenes roku.

«Jā,» viņa sacīja, un asaras tai sakāpa acīs. «Ak Jāni, ka tu zinātu, cik briesmīgi man bij ap sirdi, kad dzirdēju, tu bieži ejot uz Bleikšiem, - nē, to nemaz nevaru izteikt. Nudie, netrūka daudz, ka būtu ielēkuse akā!»

«Muļķīte,» Jānis runāja, un tumšs kauna sārtums pārklāja viņa vaigus. «Uz Bleikšiem gāju pēc naudas -»

«Redz nu, un man bij tādas nelabas domas. Ak, es... bet par to tevi tagad vēl vairāk mīlēšu. Jāni, - vai zini, kad man jūsu saimniece pastāstīja, tu esot - - tu esot nopircis šūpuli, tad aizgāju uz klēti un, ceļos nometusēs, pateicu Dievam, ka viņš tev tādu prātu devis. Nekad savā mūžā vēl tik sirsnīgi neesmu lūguse Dievu un es nozvērējos, ka no visas sirds pūlēšos, lai tu esi laimīgs. Un gan tu redzēsi, ka turēšu, ko esmu apņēmusēs, tu labais, tu mīļais, - tu labākais, tu mīļākais cilvēks pasaulē!»

Meitenei pie šiem vārdiem apbira asaras, un labākais un mīļākais cilvēks pasaulē aiz liela kauna nezināja cita nekā ko darīt kā Latiņu apkampt un nobučot.

«Rīt iesim uz mācītāju,» viņš pēc brītiņa sacīja.

«Iesim,» meitene čukstēja, aplika Jānim abas rokas ap kaklu un noskūpstīja viņam muti tik karsti, ka Jānis klusiņām nozvērējās Latiņu darīt laimīgu.

Un tie abi savus zvērestus nav pārkāpuši, jo visā pagastā Jāni ar Latiņu teic par laimīgu pāri.

VEKSELIS

I

-18. janvārī.

Mans kungs!

Mūsu vakardienas saruna man pilnā skaidrībā rādīja, ka tālāka satiksme mūsu starpā vairs nav iespējama. Man nekā kopēja nevar būt ar vīru, kurš nodarbojas ar dekadentiskām strāvām laikā, kad drudžaini izveidojas jauna Krievija. Vīrs, kas nogrimis estētiskos pārsmalcinājumos un kas viņos grib atrast jaunu patiesību, tas acumirkļa lielos problēmus nevar nedz saprast, nedz tiem līdz just. Es Jūsos rūgti esmu maldījies un ciešu par to sodu. Bez kauna jūtām nevaru domāt par to, ka Jums savus kaislos sapņus, savas skaistākās cerības, savas slepenākās vēlēšanās esmu atklājis Man tikai žēl, ka apstākļi man neļauj ar Jums saraut katru sakaru. Jūs esat piemirsuši, vai darījāt tā, it kā to būtu piemirsuši (kas tikpat apvainojoši), ka es Jums divdesmit piecus rubļus esmu. parādā. Es nožēloju, ka man acumirklī nav iespējams Jums šo naudu atdot. Tādēļ šīm rindiņām pielieku klāt vekseli uz divi mēnešiem un 50 kapeiku augļu, kas iztaisa vienu procentu par mēnesi. Es ceru, ka Jūs ar procentu augstumu būsat mierā. Saņemat utt.

Jūsu izbijušais pazīstamais

(paraksts nesalasāms).

II

-19. janvārī.

Mans kungs!

Jūs man uz manu vakarējo vēstuli neesat atbildējuši, bet esat pret mani izdarījuši lielu nepieklājību. Kā meita, kas Jums vēstuli nonesa, man stāsta, tad Jūs manas rindiņas izlasījāt, paraustījāt plecus un iedevāt meitai tās 50 kapeikas kā dzeramnaudu. Atstāju Jūsu pašu vaļā spriest par Jūsu izturēšanos. No savas puses tikai saku, ka pie norēķināšanās būšu spiests procentus tai pašā augstumā samaksāt otrreiz. Tādā kārtā Jūsu draudzīgais pakalpojums man izmaksās veselus 24 procentus. Nu, lai ar! Mūsu ļaudis jau ar tādām lietām apraduši. Ar dziļāko nožēlošanu, ka reiz ar Jums biju pazīstams.

(paraksts nesalasāms).

III

-15. martā.

Mans kungs!

Šī mēneša 18. dienā mans veksels aptek. Tā kā man nav iespējams viņu samaksāt, tad lieku Jums priekšā viņu protestēt, lai Jums būtu iespējams izpārdot manas grabažas. Cik nabadzīgas tās arī nebūtu - tas, ko Jums esmu parādā, taču, cerams, ienāks. Man pieder viens skapis, gulta, galds (gandrīz jauns), pāris grāmatu un daži apģērba gabali.

Jūsu parādnieks

(paraksts nesalasāms).

IV

-15. aprīlī.

Mans kungs!

Par velti esmu izgaidījies tiesas pristava. Es saprotu gan, Jūs man gribat rādīties augstsirdīga vīra lomā. Bet tas pie manis nevelk. Es lūdzu neaizmirst vienas lietas, es no neviena sev nekā neļauju dāvināt un vismazāk vēl no jums, kura es necienīju. Jūsu izturēšanās izteic skaidro vēlēšanos mani apvainot un pazemot. Es jau savu nabadzīgo bagāžu gribēju sakraut vezumā un Jums nosūtīt priekš mana parāda nolīdzināšanas, bet tam mana saimniece pretojās, kurai īres neesmu samaksājis. Jūs redzat, liktenis pats ir ar Jums. Un tad ziniet arī, ka es savu pazemīgo un tomēr lepno nabadzību ne par kādu pasaules mantu neiemītu pret Jūsu uzpūtušos, paēdušo špīsera pašcienību.

Ar nicināšanu

(paraksts nesalasāms).

VELNIŅI 

Reiz divi velniņi, kas katru dienu netāļu no elles vārtiem uz ugunīgas pļavas savu brīvo laiku ar visādām nerātnībām pavadīja un jau dažu labu reizi bija mēģinājuši uz kādu acumirkli izsprukt no elles laukā, pamanīja, ka vārtu sargs iesnaudies. Tūļiņ arī viņos radās vecā vēlēšanās - paraudzīties, kāda tā pasaule izskatījās, kas tur aiz vārtiem bija un par kuru velna māte tiem tik daudz bija stāstījuse. Viņi tādēļ pieskrēja pie vārtiem, un, tā kā tie atslēgas nevarēja sasniegt, tad viens uzkāpa uz otra pleciem un atslēdza tādā kārtā vārtus vaļā. Visus spēkus saņemdami, velniņi nu lēnām tos drusciņ pavēra un izspraucās laukā. Aizkrizdami atkal cieti, vārti gan pataisīja diezgan lielu troksni, no kura sargs uzmodās, bet, tā kā viņš nekā sevišķa nepamanīja, tad domāja, ka troksni tikai sapni vien esot dzirdējis.