Bet pa garo, tumšo alu, kura savieno elli ar pasauli, abi velniņi devās uz priekšu, ko tik viņu veiklās kājas nesa, un nemitējās skriet arī tad vēl, kad tie jau no alas bij ārā un Dieva jaukā saule viņu tikai ar tumsu un elles uguni apraduša acis apžilbināja. Pēdīgi viņi noguruši pakrita ēnainā pakalnē, palika tur guļam un atpūtās. Pa tam viņu acis aprada ar gaismu, un tie sāka skatīties apkārt un apbrīnot pasaules košumu. Ai, cik te viss bija pavisam savādāki un daudz daudz jaukāki nekā ellē! Tur debesu vietā bija melna velve, un liela, dzeltaina, mūžīgi gara čūska staipījās pie tās un vēma uguni, kuras spīdums elli šausmīgi apgaismoja. Še debesim bija tik mīlīga krāsa, ka velniņiem no tām nemaz negribējās novērst acu un čūskas vietā bija tāds spožums, ka tajā nemaz nevarēja skatīties. Un zilgansarkano liesmu vietā, pa kurām tie bija paraduši staigāt, bija zaļa, mīksta zāle, un tu tāļāk pļavā mirdzēja un locījās visvisādas puķes, it kā gribētu uzsaukt skatītājiem: «Nāc plūc mūs un kavējies ar mums!»
Un abi velniņi, kuriem jau sen bija apnicis ar uguni vien kavēties, piecēlās, ietecēja pļavā, plūca jaukās puķes un apmētājās ar tām, skrēja tauriņiem pakaļ un izrāva tiem spārnus - jo viņi jau bija nerātni velniņi un nezināja, ka tā nav jādara, - klausījās putnu dziesmās, un devās tiem pakaļ uz mežu. Mežā tie redzēja vāverītes veikli pa kokiem lēkājam, un tas viņiem tā patika, ka tie lūdza, lai tās šos ņemot par biedriem. Vāverītes bija ar mieru, un nu visi lakstīja pa koku kokiem, pa zaru zariem un priecājās tā līdz saules rietēšanai. Tad vāverītes ēda vakariņās ciekuru sēklas un gāja gulēt. Palīduši zem biezas egles, arī velniņi gribēja atdusēties. Bet tie nevarēja aizmigt. Viņi bij apraduši ar elles karstumu, un nu tiem sāka mesties salti. Kad pēdīgi vēl uz viņu plikajām miesām sāka nopilēt pa vēsam rasas pilienam, tad tie vairs nevarēja izturēt, piecēlās un lūdza vāverītēm, lai šiem par nakti aizdodot kādu kažoku. Bet vāverītes atbildēja, šās esot ieradušas gulēt katra savā kažokā un tādēļ nevarot dot. Nu velniņiem nekas cits neatlika kā atstāt mežu. Tie gāja un skrēja, un beidzot atdūrās kādās zemnieku mājās. Tā kā še jau visi sen bija nogājuši pie miera, tad velniņi sev še netraucēti varēja izmeklēt siltāko guļas vietu.
«Rijas krāsnī būs vissiltāk,» viņi runāja un devās uz riju, jo muļķīši nezināja, ka zemnieki riju krāsnis mēdz kurināt tikai rudeni un ziemā.
Iekāpuši bedrē, kura pēc veclaiku paraduma bija ļoti dzija, tie atrada krāsni ne tikai vien vēsu kā pagrabu, bet turklāt arī vēl pilnu ar spaiņiem, kuros bija saimnieka sviests. Jo tādēļ, ka mājām nebija pagraba, saimniece sviestu, no siltuma glābdama, bija salikuse rijas krāsnī.
Abi velniņi tapa ļoti pikti, ka savās cerībās tā bija vīlušies.
«Paps saka,» tā pirmais runāja, «šis saimnieks esot ļoti gudrs. Bet kādēļ tad viņš taisījis krāsni, kad to nekurina, un kādēļ to piebāzis ar sviestu? Pie mums neviena krāsns nestāv salta, paps arī ar sviestu nevienas neliek kurināt.»
Proti, velns ellē mātei par šo saimnieku bija stāstījis, ka tas esot liels gudrinieks un ļoti dievbijīgs un ka viņa dvēselei nekādi nevarot piekļūt. To abi velniņi bija dzirdējuši un tādēļ zināja par saimnieku runāt.
«Padarīsim viņam kādu skādi,» otrs sacīja. «Varbūt mums caur to laimēsies, kas papam nav izdevies. Tepat pie rijas redzēju grāvi ar tiltiņu. Nojauksim to un sanesīsim tā vietā šito sviestu. Nakts vēsa, kustēšanās sildīs, un rītā mums par saimnieka dusmām būs lielu lielais prieks.»
«Darīsim tā,» pirmais atbildēja, un nu abi ātri nojauca tiltiņu, iznesa sviestu no rijas un sakratīja, un sakrāva to grāvī. Kad nedarbs bija pabeigts un velniņi priecīgi par to pa rijas priekšu sāka lēkāt, viņi tur uzgāja mucu, pilnu ar darvu, ko saimnieks Jāņa vakaram bija tecinājis.
«Kā būtu, kad mēs spaiņus pielietum ar darvu un tos atkal sabāztu krāsnī atpakaļ?» otrais velniņš, lielākais nebēdnieks, runāja no jauna. «Saimnieka skāde un dusmas caur to taptu vēl lielākas un mūsu prieki arīdzan.»
Un viņi darvu salēja spaiņos un salika tos atkal glīti un godīgi rijas krāsnī.
Bet šis nedarbs nerātņiem tā patika, ka tie nosprieda izdarīt vēl kādu stiķi. Tie saķēra veselu baru sikspārņu, kas ap ēkām skraidīja, salasīja aiz rijas zālē spīdošos jāņa tārpiņus un piesēja sikspārņiem ar zirnekļu tīklu diegiem pie katras auss vienu tārpiņu. Tad tie sikspārņus ielaida klētī, pa kuru šie sāka lidot kā putni ar ugunīgām acīm.
Bet velniņiem ar to vien vēl nepietika.
«Ar saimnieku pašu arī kaut kas jāizdara,» viņi prātoja. «Aiznesīsim viņu uz kūti un noguldīsim viņu vērša migā.»
Velniņi iegāja kūtī, atraisīja vērsi no valga, izveda to ārā un piesēja pie sētiņas. Tad tie klusām ielīda istabā, izcēla viegli no gultas saimnieku, kas nostrādājies gulēja cietā miegā, aiznesa viņu tikpat viegli uz kūti un nolika to salmos zemē pie vērša siles. Vērsi turpretim viņi ieveda istabā un iegāza saimnieka gultā, kur tas uz mīkstām, siltām cisām arī mierīgi palika guļam.
Nu šonakt bija diezgan nedarbu padarīts. Velniņiem no lielas nešanas un stīvēšanās, neskatoties uz nakts saltumu, bija tapis karsti, un tādēļ tie atpūzdamies gribēja pavizināties uz dīķa, kura ūdens netālu no akas mēnesnīcā vizēja. Viņi paņēma maizes muldu laivas vietā un sāka to nest uz dīķi. Bet sētas vidū tikuši, viņi ieraudzīja divus vīrus sev pretim pa vārtiem nākam. Velniņi pameta muldu sētas vidū, iemuka tuvējos ogu krūmos un lūkojās, no šīs paslēptnes, ko vīri darīs. Bet šie bija divi burlakas kas bija nodomājuši saimnieku nokaut un aplaupīt. Tie piegāja pie loga, izcēla to nedzirdami un iekāpa istabā. Tad viens no tiem klusām pielīda pie saimnieka gultas, klausījās acumirkli iedomātā saimnieka elpošanā un dūra tad ar lielu dunci visai spēcīgi gultā, gribēdams pāršķelt saimnieka sirdi. Bet duncis ķēra tikai vērša ragu, noslīdēja gar to uz leju, viegli ievainodams lopa galvu.