Kad saimnieks bija piecēlies un redzēja pļavu nopļautu, viņš aiz prieka rokas sasita kopā.
«Siev,» viņš sauca, «nāc skatīties, kas naktī atkal noticis! Mūsu pļava nopļauta! Paldies žēlīgam debesu tēvam! Tur mums divas nedēļas būtu jāsvīst katru rītu, un nu viss tik glīti, kā ar nazi nogriezts!»
Šos vārdus izdzirzdami, velniņi aiz dusmām tapa balti kā pārkaitēta dzelzs.
«Liksim viņu tagad mierā,» tad pirmais sacīja. «Citādi tas kļūs par daudz laimīgs un bagāts.»
«Nē,» otris atteica. «Lūkosim vēlreiz. Skaties, tur saimnieks dzen lielu pulku aitu ganos. Pārvērtīsimies par jēriem un ievilināsim visu pulku purvā, lai noslīkst.»
«Lūkosim arī vēlreiz,» pirmais velniņš sacīja, un abi izlīda no paslēpnes, pārvērtās par jēriem un piebiedrojās saimnieka aitu ganībai.
«Skaties, skaties,» saimnieks runāja, velniņus ieraudzīdams. «Izgājušā naktī atkal ielēkuši divi skaisti jēri. Sen jau vēlējos, lai manā kūtī būtu arī kāda melna aitiņa. Nu Dieviņš atsūtījis divas. Es esmu laimīgs cilvēks.»
Kad jau šie vārdi velniņus no jauna ļoti sapiktoja, tad viņi par to, kas tūliņ pēc tam notika, labprāt no savām jēru ādām būtu izlēkuši laukā - ja būtu varējuši.
Jo, proti, pa ceļu, kura malā saimnieka ganības atradās, brauca spīdoša kariete, un tajā sēdēja skaista princese. Kad kariete pie aitu pulka bija pienākuse, princese lika apturēt un sveicināja saimnieku, laipni ar galva pamādama.
«Es redzu, tev tur ir pāris melnu jēru,» princese sacīja. «Viņi ir skaisti un lēkā apkārt tik jautri, ka man patiktos viņus uz pili ņemt līdz. Vai tu man tos negribētu pārdot?»
«Labprāt, žēlīgā princese,» saimnieks atbildēja, cepuri rokā turēdams.
«Cik tu par viņiem prasi?»
Saimnieks nebij vis muļķis: viņš zināja, ja augstiem kungiem kaut kas patīk, tad tie naudas par to nežēlo.
«Divi simti zelta gabalu, žēlīgā princese.»
«Divi simti?» princese atkārtoja. «Vai tas nav drusku par daudz? Kādēļ tu tik daudz prasi?»
«Žēlīgā princesīt, tādēļ, ka tie jēri nav tādi kā tie citi. Viņi avenam ielēkuši,» saimnieks izskaidroja.
«Ak tā,» princese sacīja apmierināta. «Tā ir cita lieta.» Un viņa izvilka zīda naudas kuli un noskaitīja saimniekam rokā divi simti zelta gabalu.
Iebāzis naudu kulē, saimnieks nu gāja saķert jērus. Bet tas nebija vis tik viegli izdarāms, kā viņš bija domājis. Jo velniņi, kas visu bija dzirdējuši, neparko negribēja padoties. Viņi ieskrēja aitu pulka vidū, noslēpās krūmos, palīda zem karietes un nokausēja saimnieku līdz pēdējam. Beidzot šis ar aizrautu elpu nostājās pie karietes un sacīja, jēri neesot sagūstāmi, lai princese naudu ņemot atpakaļ. Bet princese, kuru šī trece līdz asarām bija nosmīdinājuse, to nedarīja, iemeta turpretim vēl kādus zelta gabalus saimnieka rokā, pavēlēja zirgu puišam piesiet zirgus un iet saimniekam palīgā. Tad arī viņa pate izkāpa no karietes, atsprauda zīda svārkus, lai tie netaptu netīri, un nu visi trīs jēriem devās pakaļ un saņēma tos pēdīgi laimīgi cieti. Saimnieks nu viņiem sasēja kājas, ielika tos karietē, un princese aizbrauca.
Nokļuvuse pilī, viņa jērus lika mazgāt smaržīgos ūdeņos un pataisīja divus mazus kakleniekus ar pavadām no sarkana zīda. Aiz tām princese savus jērus ik dienas vadāja, deva tiem medu ar maizi ēst un saldu pienu dzert palaida tos arī kādreiz vaļā savā dārzā, kuram visapkārt bij augsts mūris. Bet šāda dzīve velniņiem nebūt nebij pa prātam. Viņi bij ieraduši dzīvot savā vaļā, pēc patikšanas draiskāt apkārt, un nu tiem rāmi bija jāiet pie pavadas vai jāstāv mazā kūtiņā.
Tu vaicāsi, kādēļ tad viņi nepārvērtās par pelēm, neizgrauza durvīs caurumu un neaizbēga vai netapa par putniem un neaizlidoja pār augsto mūri?... Jā, to viņi jau sen būtu izdarījuši, ja būtu mācējuši no savām jēra ādiņām tikt laukā. Bet viņi to neprata. Viņi ellē bija bijuši slinki pie mācīšanās un tik tāļu vien vēl tikuši, kā par kaut ko var pārvērsties. Bet, kā atkal tapt par velniem, tas viņiem vēl nebija zināms. Savās dusmās par saimnieka laimi tie to pavisam bija piemirsuši, un nu viņiem negribot bija jāpaliek par jēriem. Un tā tad viņi laikam pamazām būtu izauguši par vareniem aveniem, ja tiem nejauša laime nebūtu ļāvuse satikties ar kādu burvi.
Proti, kad princese atkal reiz no pastaigāšanās pārnāca mājā un pa ieradumam jērus veda pie rokas, pils vārtos sēdēja ubags un lūdzās dāvanas. Bet šis ubags nebija nekas cits kā burvis, kas princesē bij ieskatījies un nu pils vārtos sēdēja un gaidīja izdevīga brīža, kad pilī varētu iekļūt un princesi nozagt. Kamēr princese pa kuli meklēja sīkas naudas, burvis uzmeta acis velniņiem un tad izbrīnējies iesaucās velnu valodā. Jo viņa acīm velniņi parādījās kā velniņi un nevis kā jēri.
«Kur tad jūs te cēlušies?» viņš vaicāja. «Kas tad jūs, knauķus, no elles laidis laukā, un ko jūs te darāt?»
Velniņi nu arī labi ieskatījās ubagā un uzzīmēja to par burvi, ko tie vairāk reižu ellē ap velna mātes dzimšanas dienu laimes vēlētāju pulkā bija redzējuši. Šis burvis bija ļoti smalks un valkāja, kā katrs «īsts» latviešu mākslinieks, trīs uzvārdus, proti, viņš būra zem Brudul-Bubulniek-Akākstoņa vārda. Bruduli viņš bija mantojis. Bubulnieku viņam bija dāvinājuši draugi, un Akākstoni viņš par lētu naudu Kurzemē bija pircis.
«Ak mīļo Brudulīt-Bubulnieciņ-Akākstonīt,» abi velniņi vienā balsī iesāka žēloties, «mums ļoti nelabi izgājis.» Un nu viņi ātri izstāstīja savus piedzīvojumus un kā šie tikuši jēru ādās un lūdzās, lai jel burvis šiem palīdzot atkal tapt par velniņiem.
«Palīdzēt varu,» Brudulis atbildēja. «Bet jūs jau zināt velna likumu: par velti nekas netop dots un darīts. Apsoliet, ka izpildīsiet manu vēlēšanos, tad jūs izmācīšu pārvērsties.»